Omg man ir jāaizbrauc 2011 gadā uz Minhene alus festivālu, es nesaprotu kā es līdz šim to neiju vēlējusies. Es atzīšos neesmu pati lielākā alus dzērāja pasaulē, tā fane vai pat baigā piekritēja, ja neskaita jāņus un vēlus vasaras vakarus, bet... Šī pilsēta vienkārši liek tev vēlēties būt to pieredzējušam, tu neskaities redzējis MInheni, ja neesi vismaz vienu dienu pavadījis Alus festivālā - Beer fest. Nu ko, bet par ceļu turp.
Izbraucam no Venēcijas, atvadāmies no Mikija un random iepazītā drauga. Sasniedzam galamērķi diezgan ātri, jo jārauc cauri trim valstīm - daudziem alpu ceļiem, austrālieši sajūsminās par kalniem, par sniegu, mēs stājamies, lai viņi pirmo reizi dzīvē to varētu aptaustīt. Līdz ar to ceļš nav vienmuļš, nav garlaicīgs un astoņas stundas ceļā paiet diezgan ātri.
Pēc sava hosteļa sasniegšanas, kuru starp citu sauca - Jagermeister (:D), dodamies mazā, ļoti bailīgā pastaigā. Mēs sākotnēji dodamies sameklēt vienu no slavenākajiem Minhenes alus dārziem, bet tikai pēc 30 min garas un bailīgas pastaigas pa tumšu parku saprotam, ka oktorī šī vietiņa ir ciet.
Līdz ar to ieejam sasildīties netālu esošajā restorānā. Jūtamies diezgan neērti, jo esam saposušies kā jau uz alus dārzu, nu ne jau milzu ķēdēs un kniedēs, bet tomēr, ne gluži restorāna apmeklējumam. NU bet nosaluši esam, izsalkuši arī tāpēc pasūtam ēdienu un baudam vācu viesmīlīu - es pasūtu absurdu - milzu sardeli smalkā bļodā, kas izraisa gan draugu, gan apkalpojošā personāla smieklu vētru, bet vismaz labi pavadam laiku. Atgriežoties hostelī labāk iepazīstam savus istabas biedrus, gan dīvaino amerikānieti Pīteru, gan jauko meiteni no amerikas, kura tagad mācās Francijā, gan meiteni no Polijas, kura mācās Vācijā, bet pazaudējusi dzīves vietu tāpēc visu laiku dzīvo hostelī. Izejam ārā - uz 2 m attālo hosteli, lai nobaudītu pāris šotus, bet drīz dodamies čučēt.
27.oktobris.
Šodien dodamies neiedomājami interesantā tūrē pa Minheni. Mūsu gids ir neticams - tik interesanti un aizraujoši spēj pasniegt jekuru sīkāko detaļu, kuru parasts garāmgājējs nekad nespētu sasastīt ar vēsturisku notikumu vai interesantu faktu. gan par to kā atšķīrās senatnes alus dzertuves no mūsdienu, un kāpēc tajos laikos sievietēm bija liegta ieeja tajās, un labi vien ka tā. Arī daudz tika pieminēts holokausts, Hitlers, līnija pie kuras Hitlers tika apstādināts, bet pēc tam viņš ieguvis varu, protams, atriebās un lika sargus, kuriem bija jāvaktē vai cilvēki salutē savam vadonim, vietējo tirdziņu, baznīcu, kuras celšanā arhitekts apšmauca pašu velnu, šobrīd esošā pāvesta mīļāko alus marku, beer fest vēsturi - daudz un neiedomājami intresanti! Ā un daudzās lauvas - kuras varēja redzēt visur - pilsētas viens no simboliem un otrā sliktākā tūristu pievilināšanas atrakcija. Pēc tam devāmie snobaudīt īstu vācu ēdienu viņa ieteiktajā krodziņā, kas, protams, lai atkal pārāk daudz nerunātu par ēdienu, bija lielisks! Pēc tam paklaiņojām pa veikaliem, nejauši pazaudējām Antoniju un Pīteru, kas nebija pārāk slikti, jo mums tomēr bija 100 lietas jāsapērk :P. Pēc siltāku apģēru lietu iegādes devāmies atpakaļ uz hosteli un veiksmīgi satikāmies. Jāpiebilst, ka ar sakariem un satikšanām mums diezgan nopietni paveicās visā ceļojuma gaitā - jo ne tikai Reičelai un Antonijam nebija telefona, bet arī man, nesamaksātā rēķina dēl, tas tika atslēgts. Es devos paskriet pa Minhenes centru, kad atgriezos, lēmums jau bija pieņemts - mēs doamies uz vienu no slavenākajiem vācu alsus pagrabiem jeb beer hall. Tas tik bija - 1 litrs alus!!! Sen neiju kaut ko tik daudz pie viena piegājiena izdzērusi, nu ja neskaita Fusinas laikus ;)
28.oktobris.
Šodien es ar Reičelu jau sen bijām izlēmušas doties apskatīt Dakotas koncentrēšans nometni, Antonijs nedevās, jo bija jau vienu redzējis Polijā, galu galā brīva izvēle. No šī notikuma mums nav nevinas bildes - ja godīgi es nesapratu tos cilvēkus, tūristus, kas staigāja apkārt un iemūžināja visus tos traģēdijas pieredzējušos priekšmetus, laikmetīgās liecības...Vismaz man tam visam ejot cauri, staigājot pa tām vietām ir tāds iekšējs mikslis, ka pēdējais par ko es domāju ir safotografēties pie piemiņas kapiem, lai pēc tam to liktu facebook vai lielītos draugiem - re kur es biju, Nezinu kāpēc mani tas tik ļoti aizkaitināja, varbūt vienkārši dažādāki uzskati... bet nu es izvēlējos vairāk iedziļināties apkārt esošajā un smelties pieredzi. Sīkāk to neaprakstīšu - tas visticamāk jāapraksta būtu pilnīgi cita satura rakstā vai sadaļā, bet īsumā tādas vietas liek reizē priecāties un mīlēt katru mums doto relatīvi miera posma brīdi, gan krist izmisumā kā, KĀ?! cilvēcīga būtne ir spējiga otrai cilvēcīgai būtnei nodarīt pāri kaut ko tik neiedomājamu un KĀ?! apkārtējie to varēja pieļaut?!?! Un tas nebija nemaz tik sen, tas nebija pirms daudziem gadu simteņiem, kad kroplos bērnus vienkārši aizmeta pār klinti, jo Trojas iedzīvotājiem bija jābūt tikai labākajiem karotājiem, tas notika pirms 60 gadiem!!! Tas notika laikā, kad jau bija automašīnas, daudzi mūsu vecvecāki skraidīja apkārt un bija jau apzinīgas jaunas mazas būtnes un notika kaut kas tāds!!! Un tas liek aizdomāties par absurdiem kas notiek arī tagad 21.gs!!!
Okey , kā jau teicu, šis tomēr ir blogs par manu roudtripu īsumā - pēc tam atgriezāmies Minhenes centrā - sapakojām clio un veicām neiedomājami garo un nogurdinošo ceļu līdz Berlīnes centram, kur palikām vienā no man vismīļākajiem hosteļiem - generator.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru