Toskānas reģions

5.oktobris.
Tā esam Sienas pilsētiņā, mūsu Fusinas direktora dēla kempingā un jūtamies tīri tā neko... :) Siena ir slavena ar savu izteikti klasisko gotisko stilu ēkās un celtnēs, et to apskatīt bijām nolēmuši nākamajā dienā. Līdz ar to devāmies uz vienu no slavenākajiem un šķībākajiem torņiem pasaulē - Pizas torni. Šobrīd gan tas vairs nav šķībākais tornis pasaulē, šo titulu nozaga Abu Dabi celtne Capital Gate Tower. Bet vienalga tornis bija šķībs un tika uzņemtas raksturīgās tūristu fotogrāfijas. Pēc tam Reičela devās meklēt pīrsingu veikalu, jo ATKAL pazaudēja savu lūpas auskaru/pīrsingu. Savukārt es satiku savu māsīcu, izbaudīju iespēju papļāpāt latviski un vispār apjautu, cik dīvaini, ka vieglāk mums sanāca satikties citā valstī, nevis Rīgā!!! Nu bet pēc tam laimīgi braucām mājās, sazinājāmies ar Džonu - viņš ieradīsies rītdien, paēdām vakariņas - rīsi ar kečupu njam njam njam! un devāmies uz bāru, kur mūsu kempinga direktora dēls, kurš ir šī kempinga menedžeris tikai uzsauca - O! Jūs no Fusinas! Nākat, nākat! Jums viss par velti...ak visā Itālijā jutāmies kā mājās.. :)
6.oktobris.
Šī nu bija diena, kad devāmies apskatīt vietējo pilsētiņu. Jāsaka atklāti viena no skaistākajām vietām, kur esmu spērusi savas mazās pēdiņas. Burvīga arhitektūra, bet tai pašā laikā nepārņem tūristu burzmas izjūta. Lai gan redzam tos pašus tūkstošs aziātus, dzirdu pat latviešu 40gadīgu sieviešu grupas balsis, tik un tā pilsēta sniedz ļoti personisku saskarsmes sajūtu. Viens no man mīļākajiem objektiem bija pilsētas laukums, kurš kā bļoda bija ar padziļinātu dibenu. Cilvēki bez kompleksiem sēdēja, sauļojās, ēda saldējumu un priecājās par to pašu - godersi la vita! :)
Pēc tam devāmies apskatīt lieliskās gotiskās celtnes, baznīcas, katedrāles. Pēc četrām stundām bijām pārguruši! Devāmies mājās pa ceļam iegriežoties veikalā un sapērkoties tūkstošs lietu, kuras mums nemaz tā īsti nevajadzēja, bet nu gribējās gan mazos cherry tomatoes, gan kinder suprise, gan vīnogas nu visu visu!!! Kas, protams, bija slikta ideja, ņemot vērā to, ka mums būs jāsatiek Džono pēc pāris stundām. Vismaz visu dienu staigājām daudz ar kājām - līdz ar to vismaz kādas fiziskas aktivitātes. Un tad...mmmm.... tā kā mēs esam tieši TIK superīgi, kempings mums uzsauca milzu brīnišķīgas vakariņas Jāsaka atklāti, man tagad diezgan grūti to visu aprakstīt, jo šobrīd esmu uz diētas - cīņa ar pusotra ceļošanas mēneša sekām. Bet tās bija ļoti izsmalcinātas un jaukas vakariņas. Vispirms uzkodas, ko redzat attēlā, piedzerot lielisku sarkanvīnu. Pēc tam katram bija lielisks main course. Man tā bija labākā lazaņja manā dzīvē!Un, protams, sgroppino mans mīļākais alkoholiskais dzēriens ever! Tas ir citronu sorerts ar nedaudz šņabja un itāļu baltā šampanieša - prosecco sajaukums. Garšo kā lielisks saldējums, atsvaidzinošs, bet tik un tā var sajust nedaudz, nedaudz vodkas garšu, bet tikai nedaudz - tā lai ir patīkami. Pēc grandiozajām vakariņām devāmies pie miera, jo nākamajā dienā bijām piereģistrējušies vīna tūrei pa Brunello apgabalu.
7.oktobris.
Uz vīna tūri devāmies visi kopā: es, Reičela, vēl neizmestais Mickey, Džono un viņa vecāki. Mums paveicāmies un visi bijām vienā minibusiņā ar šoferi, kurš visticamāk bija norijis mēli. No sākuma daudz braucām un priecējam acis ar apbrīnojamiem skatiem. Pēc tam devāmies ekskursijā pa vīna fabriku, kura bija lieliska, jo a) tā bija īsa b) un lielākā, garākā daļa bija vīna degustēšana. Mēs degustējām 5 dažādus sarkanvīnus un es sajutos kā smalka vīnu pazinēja - nu kā filmās. Virpināju to vīna glāzi,smaržoju smaržu buķeti un izgaršoju katru malku. Protams, ka patiesībā nekāda milzīgā atšķirība viņiem nebija, bet vismaz uz mirkli jutos ļoti, ļoti smalka dāma. Pie vīna mums deva maizi ar pašmāju gatavotu olīveļļu un tas gan bija kaut kas! Tik labu olīveļļu es savā mūžā nebiju baudījusi. To ēdot Tu burtiski vari sajust tās olīvas, kuras nobriest siltajā Itālijas saulītē, ja varētu es dotos olīveļļas tūrē!
Pēc tam devāmies uz netālo pils pagalmu, lai atkal sajustos kā makten smalki ļautiņi un iemalkotu vīnu šajā aizvēsturiskajā apkārtnē. Protams, ka vīna cena bija absurda, bet kas jādara jādara Pēc tā visa mēs visi atlūzām busiņā, bet es vēl paspēju pirms diendusas paflirtēt ar mēli norijušo šoferi un lauzītā itāļu valodā palūdzu mūs pievest līdz kempinga durvīm, nevis tikai līdz pilsētas centram. Laimīgi nokļuvuši mājās, pasēdējām ārā pie kempinga mājiņas un iedzērām nedaudz vīna :D tas tā noskaņai, jo rītdien liela diena - jāuzsāk ceļš uz Romu! Kā mēs visi zinām - all rouds lead to Rome! :)

3.oktoris; 4.oktobris

Mikijs bija atlaists, bez tam viņam arī bija aizliegts uzturēties kempinga teritorijā - nu ko mēs viņu paslēpām un dodoties uz skaistāko salu pasaulē - Burano - mēs viņu paslēpām bagāžniekā.
Burano ir neliela sala Venēcijas tuvumā, vai pareizāk, salu arhipelāgs, ko savieno daudzi mazi apburoši tiltiņi. Vidējo to apdzīvo tikai 4000 iedzīvotāju. Vieta ir slavena ar savām mežģīnēm, kuras ir roku darbs. Līdz ar to slavenākie suvenīri ir mežģīnes, bet viens no apmeklētākajiem tūrisma objektiem ir slavenā mežģīnu skola. Bez tam sala ir ievērojama ar savu košumu. Katra māja ir savādākā tonī, līdz ar to rodas priecīga un nedaudz ''puķu bērnu'' noskaņa.
Pēc garās dienas devāmies atpakaļ uz kempingu - Reičela izšķīrās ar Zivi un es gāju gulēt , jo rīt sākas roudtrips!!!

4.oktobris.
Pēc atvadām, pēdējiem dzērieniem, dažiem punķiem un asarām bijām gatavi doties ceļā. Izbraucām, protams, 17.00 iecerēto 12.00 vietā, bet vienalga laimīgi sasniedzām Paulo dēla kempingu Sienā... Rīsi, kečups un gulta... mmmm

1.oktoris

1.oktobris.

Hmmm.... pamodos un vairs nebiju tik priecīga, kā pirms aiziešanas gulēt... >:) Bet! Mēs ar Reičelu izdomājām IDEĀLU plānu omas uzlabošanai, jo kas gan mani mīļie, cerams jau 5 lasītāji, var uzlabot omu labāk kā sava algas čeka saņemšana?!?! Tad tā pārvēršana skaidrā naudā vietējā/manā bankā un lielveikala apmeklējums!!! Arī ar McDrivu un visu kā nākas - tūkstošs iepirkumu maisiņiem, jaunām kurpēm, jaunām smaržām un visa kā cita sevis atalgojoša iepriecinājuma. Atgriežoties paēdām līdz paņemtos sushi - kā man tas pietrūka kamēr man nebija clio! Tikai tās pastas vien no rīta un vakarā. Pārējie jau bija manāmi iesiluši, jo atšķirībā no manis un Reičelas, izvēlējās turpināt dzert jau no 12 dienā. Līdz ar to nav brīnums ka new Mickey piedzērās, 3x novēlās no galda un tika atlaists. Vakars no mierīgās pasēdēšanas sāka pārvērsties par manāmu drāmu līdz ar to izvēlējos iet gulēt.
2.oktobris.
Diena sākās ar šokējošo vēsti, ka Mickey tiešām ir atlaists. Bet mums ar Reičelu jau bija sarunāts Venēcijas apmeklējums ar Jonno un viņa vecākiem. Pirmo apmeklējām vienu no bāra menedžeriem - resnāka Adam Sandler versijas restorānu - logu.

Nogaršojām īstās Venēciešu uzkodas - īsumā ļoti trekni apcepti zivju pirkstiņi, pārgājām pāri ponte Rialto - slavenākais un veikalu pārbāztākais tilts Venēcijā. Satikām galīgi sašļukušo Mickey paši arī nedaudz sašļukām, bet tad Reičela sagrāba to rūgumpodu un devās pusdienās (kas ir aplami pēc ekskursijas pa pilsētu ar Jonno, jo lielākā daļa aktivitāšu ir ēšana), bet es Gondolu braucienā ar pilnīgi svešiem puišiem, bet ņemot vērā, ka tas bija par velti un bija šampanietis... kāpēc ne? Pēc tam nopirku sev slaveno Venēcijas masku, kuru redzēsiet dažas rindkopas zemāk :) Maskas sapirktas - var doties atpakaļ uz kempingu. Pa to laiku Reičela jau ir ielūgusi jaunu biedru mūsu roudtripā - Micheal, lai uzlabotu viņa omu.

Atgriežoties sapucējāmies un ar man vistuvākajiem draugiem devāmies smalkās, jo smalkās vakariņās uz Venēcijas vecpilsētu - salu. Izdomājām, ka pietiek braukt uz to Venēciju ar laivu kā tūristiem, brauksim ar Clio! Kas gan bija diezgan absurda ideja. Jo redziet Venēcija ar sauszemi ir savienota ar šauru garu tiltu, gan autobusu transportam, gan automašīnām, kuras nobrauc no prāmja, bet jāsaka atklāti, tā nav draudzīgākā vecpilsēta tās apmeklējumam ar auto. Par 3 h mēs šķīrāmies no 30 eiro. Labi, ka bijām 5, bet vienalga - aBsurds!
Bet vakariņas - tās gan bija jaukas, nedaudz melanholiskā noskaņā, ar daudziem tostiem un uzrunām. Un ēdiens mmm... Liela glāze Belini (šampanietis ar persiku sulu), pasta ar zemesriekstu mērcīti un spinātiem, un šķiņķi.
Pēc tam braucām mājās, kas nemaz nebija tik viegli, jo a) bija jāsamaksā tā absurdi lielā parking maksa; b) tad jānobrauc no 6tā stāva, kas lai gan clio ir mazs, nebija nemaz tik viegli; c) arī aplamdījāmies, jo Tomtoms kā viņam dažreiz gadās, bija manāmi piedzēries. Ik pa laikam apstājāmies un uztaisījām lielo apkampienu. Nonākuši mājās devāmies ballēties ar manu jau pieminēto jauno & burvīgo masku iedzērām pāris šotus, nedaudz pastrādājām, jo Tu vari izdzīt bārmeni no bāra, bet viņš vienalga visu mūžu būs bārmenis SALUTEEEEE!!!

Roudtrips

Beidzot ir jāuzraksta sīks apraksts manam mēneša ceļojumam, protams, bildes arī lieliski atsvaidzina atmiņu, bet tomēr, kamēr vēl atminos šādus tādus stiķus... Varu padalīties :) Tātad 30. septembris bija mana un Reičelas pēdējā dara diena. Lai gan dienas sākums bija lietains un ļoti mierīgs - pirmajās 5 darba h vienīgais, ko es izdarīju - izlasīju Dena Brauna jauno romānu "Zudušais Simbols" līdz pusei un papļāpāju ar Alisi. Who the f*ck is Alice? Alise ir viena no manis pieredzētu mīlas stāstu varone. Viens no maniem kolēģiem - Alans, kurš ir no Dienvidāfrikas un Alise, kura ir no Austrālijas, pavadīja 2 mums visiem pārējiem +/- nenozīmīgas naktis +/- vairāk vai mazāk gultā, ne pārrunājot visu dzīvi, apmainījās kontaktiem, sāka skypot ...un viņa atbrauca pie viņa! Septembra pēdējā nedēļā, nekad to puisi 4 mēnešu laikā nebiju redzējusi TIK laimīgu... Viņi devās randiņos, es aizdevu savu Clio, lai viņiem sanāktu romantiskais randiņš un brauciens no Contiki telts līdz restorānam ( ap 300 m) :)

Protams, tas savā ziņā bija ļoti, ļoti bēdīgi, bet es biju arī ļoti piekususi. No daudzajiem iespaidiem, darba , tikai ne no Lauriss un viņa ikdienišķā ekspresso šota ar Ballentines piedevu. Tāpat bija jāsaka atvadas Paolo, labākajam direktoram pasaulē!!! Un tad sākās ballīte... Darbs beidzās ātri - pagāja ātri - Pjotriks pat neļāva man satīrīt visu, bet Ai, tik un tā to izdarīju - pēdējā reize, lai :) pēc tam devos uz Main Bāru, kur hmmmmm njā nedaudz paballējos, lielāko daļu laika, gan jāsaka atrados otrā bāra pusē - ne aiz letes, et kad biju aiz letes, galvenokārt lēju dzērienus sev, neuztraucoties par klientiem. :) Nedaudz pamēģinājām baltos priekus - pirmo reizi mūžā... Tas tik bija enerģijas un pārliecības līksmības lādiņš, visiem izstāstīju, cik ļoti visi man pietrūks un runājot mana žestikulēšana kļuva pat smieklīga - tas nebija normāli, man tiešām jāiemācās kurlmēmo saziņa, jo tieši tik aktīvas ir manas rokas, man pat dažreiz liekas, ka es varētu pat iemācīties dažnedažādus apstākļu, īpašības vārdus un pat epitetus izteikt ar rokām.. ;)
Un pēc dara mēs devāmies pa kempingu meklēt ballīti, gan autobusos, gan zālienā. Un es atradu! Reičela gan aizgāja uz randiņu/līšanu veļas mazgāšanā ar Fish jeb Pesche, bet es... sāku jauko sarunu ar Džimu, kura uzvārds ir Melns >:) Tiešām citreiz nesaprotu, kurā vietā manī nostrādā kaut mazākā apburošā šarma šūniņa, bet!!! Kaut kur manī tā vēl bija, jo lai cik neticami tas nebūtu, viņš tik tiešām pavadīja 5h klausoties manā hiperaktīvajā murmulēšanā par visām iespējamām garlaicīgākajām tēmām pasaulē. Protams, manas aktīvās žestikulēšanas dēļ, es kādas 15 reizes viņam iesitu, un vienreiz netīšām ieliku roku vēmeklī...tas laikam bija apkaunojošākais, kas ar mani atgadījās visā Fusinā... Lai gan saprotams arī, kāpēc viņu tas neatbaidīja - tā jau neija mana vaina, ka visapkārt cilvēki uzvedās kā cūkas, es vnk kā parasti nebiju precizitātes & uzmanības kalngals. Bet tik un tā viņš bija viens no vis, vis jaukākajiem sarunu biedriem, tas ko atcerēšos, jo norunājām 5 h , lielākoties gan es, bet vienalga... Viņam mājās ir pilna siena ar Old Smuggler viskija pudelēm, tas +/- vienīgais, ko noskaidroju par viņu, bet... nu nekas! Seko 5 h miegs... :)