London baby

Tātad :)
Atgriežoties no Austrijas pirmās trīs dienas pavadīju pie random austrāļa un aktīvi, ļoti, ļoti aktīvi meklējot darbu. Nēsāju savus CV pa visu pilsētu, svētdien vienā no vietām, kur ienesu savu CV the O bar, viņi uzreiz lika mani aiz bāra, lai pamēģinātu, kā es strādāju. Protams, ka kad man vaicāja vai es māku gatavot kokteiļus, es tikai māju ar galvu un teicu, jā, jā, māku māku. Bet šis nebija vienkārši bārs, bet īsts kokteiļu bārs. Līdz ar to, protams, es diezgan smagi izgāzos, bet vienalga, es smaidīju un komunicēju ar klientiem, un beigās nopelnīju vismaz 40 mārciņas dzeramnaudas, kuru es tā arī nekad neatguvu, jo viņi mani nepieņēma. Bet! Jau nākamajā dienā dabūju darbu austrāļu krodziņā Walkabout, kur menedžeris, protams, zināja Fusinu, iegāju iekšā uzreiz mani palaida aiz bāra letes, un uzreiz jau tiku ielikta grafikā! :)
Jāsaka es dievinu to vietu, mana komanda ir vieni no smieklīgākajiem cilvēkiem ko esmu satikusi, bet visi, lai arī dīvaini, ir ļoti jauki un jautri personāži. Rižais un kalsnais Lucky no austrālijas, Emily no anglijas, kura nevar izbraukt no valsts jau 5 gadus, jo pazaudēja savu pasi un nav līdz šodienai saņēmusies, lai uztaisītu jaunu pasi. Ali no anglijas, kurš nu man ļoti liekas, ka ir gejs, meitene no Skotijas, menedžeri viens no austrālijas Trents un otrs no Jaunzēlandes Dels, un Sasa un Mailo. Ai nu smieklīgi! un atmosfēra gluži kā Fusinā, galvenais ir priecāties darot savu darbu un taisīt daudz jo daudz snakebaitus, alus ar sidru un daudz daudz black currant sīrups. Vēl viņiem ir daudz ķenguru ēdienu un austrāļu alus un sidri. Man patiesībā diezgan garšo tā ķenguru gaļa, diezgan sīksta, bet laba, visi apgalvo, ka tā ir ļoti veselīga. :) Vēl es dievinu Walkabout, jo pasūtot jebkuru ēdienu Tev iedod groziņu ar visādām mērcītēm un viena no tām ir Heinz kečups!!! Jāatzīst gan ,ka pēdējā laikā es cenšos samazināt savu kečupa patēriņu. Pa šo laiku es esmu pārvākusies dzīvot pie savas draudzenītes no Fusinas laikiem Danielle, un ļoti priecājos par faktu, ka mēs te visi draudzīgi dzīvojam kā Friends vai tam līdzīgi. Kad es atbraukšu atpakaļ uz Latviju es tā gribētu dzīvot ar draugiem, nu sabāzt visus mazā istabiņā :)
Protams, es izdarīju pašu pašu galveno, kas jāizdara Londonā

Izbraucu arī ar London Eye, bet bija diezgan miglains un tāpēc nu man pārāk tas nepatika...

Tā nu tas tāds mazs, maziņš ieskatiņš kā man sākās Londonas dzīve, bet ir vēl daudz daudz stāstu, bet tgd pietiks ar šo iesākumu.... :)

Austrija

Tātad 25. janvārī es beidzu darbu mazākajā ciematā pasaule - nostrādāju savu pēdējo maiņu no 12-3, aizgāju sapirkt sastāvdaļas atvadu kūkai ( aaah :D šis prasa nedaudz sīkāku aprakstu. Tātad es sadomāju uzcept ābolu vaniļas kūku - nu tā pa riktīgo ar paštaisītu mīklu utt. Protams, zinot mani tā bija viena no smieklīgākajām pavārpieredzēm! Gan es tūkstoš stundas nevarēju tikt vaļā no mīklas - tā apķipa ap manām rokām un es biju līdz elkoņiem bļodā, izmisusi domāju cik ilgi man būs te jākūņojas līdz "mīkla ir gatava kad neķep, bet jauki atlec no rokām". Pēc tam ņēmu mikseri, putoju olu baltumus, masa lidoja pa visu virtuvi. Bet! Beigās kūka sanāca super! Okey, jāsaka godīgi tā neizskatījās fotografēšans vērta, bet garšoja gan makten labi! :)
Ok uztaisu kūku, apēdam to un asta la vista baby! Nesagaidu pat nākamo rītu - braucu ar vilcienu prom!!! Oh es biju tik priecīga pamest to mazo miestiņu, protams, bija nedaudz bail - braukt uz lielo lielpilsētu bez pilnīgi nekāda plāna, darba vai īstas dzīvesvietas, bet... vismaz atkal sajutu piedzīvojumu garšu mutē... ;)
Atvadījos no savas jauniegūtās latviešu paziņas un prom!
tātad ir otrdienas vakars un es no sākuma esmu aizrunājusi naktsmājas pie sava random austrāļa John. Tā nu palieku pie viņa, bet nu saprotams, ka pārāk ilgi ar viņu dzīvot nespēšu, jo viņš jau pārāk mēģina mūs iestūrēt saldā attiecību nostūrī, bet zin kā, padzīvojot kopā tik ļoti, ļoti ātrāk var saprast ir tur kkas vai nav un tā nu es diezgan ātri saprotu, ka vismaz no manas puses tomēr ...nekā tur pārāk nav. Bet nu tā kā man īsti nav kur palikt :D
Okey, 3dien satieku savu draudzeni no Venēcijas laikiem Danielle, ir austrāļu diena, kuru laikam svin tikai UK, bet tas nekas - dzeram austrāļu alu VB, omg cik riebīgs :D
Ballējamies, smejamies, super vakars. Nākamajā dienā, klausos viņas plānā 5dien braukt uz nedēļu uz Austriju, uz Hopfgarten miesiņu, kurš ir Contiki apartamenu nostūrītis... Man daudz laika nevajag, lai izlemtu par labu Alpiem!!!
Esmu tāāā noilgojusies pēc laba laika, saules, īsta sniega un snovošanas, ka ai lai tā būda rūc! Un man nav jādzīvo mazajā istabiņā ar random austrāli :D Tā nu pieņemu varbūt nedaudz vieglprātīgo lēmumu nevis palikt Londonā un meklēt darbu, bet sakrāmēt koferi atkal (!) un doties ar autousu uz Austriju piektdien. :)
Super nedēļa!!! Super, super super :)
Nenožēlonju ne mirkli!
Izbraucam piektdienas vakarā braucam visu nakti un nākamo dienas pirmo pusi.
Sasniedzam galamērķi, satieku draugus no Fusinas laikiem, paēdam vakariņas un drīz jau dodamies pie miera, jo visi saguruši no garā pārrauciena :)
Nākamajā dienā es dodos milzu misijā 7 stundu ceļojumā, jo man ir jādabū savs dēlis, kurš atrodas Bad Gastein. 2 stundas ar vilcienu vienā virzienā, jo kā jau Austrijā kalnu dēļ daudzas vietas pat ja ir relatīvi tuvu uz kartes, kalnu dēļ prasa daudz ilgāku laiku, lai nokļūtu. Bet nu es tomēr to paveicu!!! Vienīgais nepatīkamais, ka atpakaļceļā man bija jānīkst 3 stundas stacijā, jo Svētdienā vilcieni kursē reti, kā jau Austrijā un ,protams, viss stacijas apkārtnē arī ir ciet, jo ir taču brīvdiena!
Tātad esam nonākuši jau pirmdienā un aidā snovošanas sesija var sākties! :)

Es domāju visi, kas pazīst mani zin cik ļoti man patīk visa tā štelle - kalni, snovošana utt. līdz ar to visticamāk es varu pārāk neieslīgt detaļās kā tas bija - nu super! :)
Bez tam mēs braucām ar ragaviņām, bobsleju, ēdām tradicionālos austriešu ēdienus, dzērienus ā un redzējām Jump and Freeze - red bull notikumu reizi divos gados, diezgan līdzīgs red bull celies spārnos vai kā nu sauca to pasākumu pirms 2 gadiem uz AB dambja, kur cilvēki veidoja savus lidaparātus. Tā arī šeit cilvēki veido dažnedažādākos braucamos, vienīgi šoreiz viņi sacenšas, kurš aizpeldēs aizplostos tālāk pēc ieskrējiena/norauciena no stāva kalna ledusaukstā baseinā! Diezgan traki un orģināli. Sākumā pasākumu atklāja pilnīgi traki snovotāji un slēpotāji, kuri pliki (nu gandrīz pliki) snovoja no nogāzes lejā, mēģināja uztaisīt kādu triku un nenoslīkt tajā baseinā, kad piezemējas. OMG cik auksts bija tovakar un viņi pliki lido ūdenī! :D



Bija arī nakts, kad bija jāpārģērjas par pretējo dzimumu un es biju, manuprāt, ļoti jauks mīlīgs vīrietītis. Aij nu vispār bija super, cilvēki bija super, kompānija bija ļoti jauka un laikapstākļi bija lieliski! :)

Dienas pagāja nenormāli ātri, un piektdien bija jākrāmējas mājupbraucienam. Izbraucām sestdien 4os no rīta. Oij tas tik bija pārbrauciens...
Ok, tas īsumā par Austrijas atpūtu, bet nu atgriežos vienā no lielākajām Eiropas galvaspilsētām... bet tas jau cits stāsts. ;)

Brighton

Tātad 5.tajā janvārī man bija jādodas uz Brighton, lai saņemtu/pieteiktos savam nacionālajam apdrošināšanas numuram. Šeit Anglijā tas ir viens no svarīgākajiem ID aspektiem, kas atvieglo gan bankas konta atvēršanu, gan visus pārējās ar dokumentiem/papīriem saistītās klapatas. Izbraucu es agri - pus deviņos no rīta man bija jābūt kaujas gatavībai, mani aizveda līdz Crawley, Three Bridges stacijai no kuras tālāk es devos uz Brighton. Mans apmkelējuma laiks ir pus11, līdz ar to man ir laiks paklaiņot pa pilsētu. Man ļoti patīk! Nedaudz atgādina Ventspili vai Liepāju, jo pilsēta atrodas jūras krastā - gaisā var sajust jūras smaržu un vējš planda manus matus. :) Jauki, man patīk jūras tuvums. Paklaiņoju pa pilsētu, ieejo Boots veikalā un ziemassvētku atlaižu trakumā izdomāju sevi iepriecināt un sapērkos visādus uztura bagātinātājus un vitamīnus - kā nekā lai būtu vesels un smuks! :D Pēc tam steidzos uz biroju, lai varētu nokārtot to savu numuru. Tur viss noris ļoti ātri, jau pēc pusstundas esmu gatava tālākam pilsētas iepazīšanas plānam.
Vispirms dodos pie jūras! Super! Beidzot ieelpot jūras svaigo gaisu, kādu pusstundu stāvu un vēroju samērā lielos viļņus - skatos kā tie gandrīz samērcē man kājas un tikai sekunde ļauj man saglabāt sausas kājas, jo aizskatīties ir tik viegli un jūra ir tik vilinoša.
Pēc tam dodos izpētīt dambi, kas stiepjas dziļi jūrā, tas ir nedaudz pārvērsts restorānu un spēļu automātu/izklaižu vietā, bet ir arī jauki mazi veikaliņi un daudz daudz kaiju. :)
Pēc tam apskatu pāris kara pieminekļus un apeju apkārt viņu slavenajam Royal Pavillion, bet tā kā biļete ir diezgan padārga iekšā neeju.

Pēc tam izdomāju paēst pusdienas jaukā kafūzī, kuras nosaukums ir ''Breakfast at Tiffanies'' jauki ne? Bet ieeju iekšā un , protams, mans viesmīlis ir traks turks vai grieķis īsti nesapratu, un tad nu viņš nelika mani mierā. No sākuma jauki atnes pāris lietas pa brīvu, ko nemaz nepasūtīju - sulu un maizīti, bet tad jau nes lapiņu ar savu telefona numuru, pēc tam savu epasta adresi un tad jau arī facebook kontaktus. Nu tad gan es vairs to nevarēju izturēt un pametu savu maltīti pusmatā. Tad devos pastaigāt pa viņu šaurajām, mazajām jaukajām ieliņām, kuras ir pilnas ar maziem interesantiem veikaliņiem, kur tirgo visdažādākās indigo, hipiju stila preces un valda jauka mārketu atmosfēra.
Vai es pieminēju, ka šī bija pirmā mana day off, kad nelija? Un nebūtu tā piejūras vēja mani mati joprojām būtu taisni?! Bet skaidrāks par skaidru - tā nebūtu Anglija, ja kaut kādā momentā sāktos lietus. Un tas notiek aptuveni pēc 20 minūtēm kad laimīga par faktu, ka nelīst, klaiņoju pa mazajām ieliņām, kad sajūtu pirmās lietus lāses manos matos. Nu neko - viss paliek drūms un auksts un izlemju braukt vien mājās. Kad nonāku atpakaļ Crawley, ir tumšs un drēgns, un lietains, autobuss ir jāgaida 30 minūtes un tad jābrauc aptuveni 30 minūtes līdz manam ciematam, bet vismaz tas pieved mani pie manām mājas durvīm! :)
Jauka diena :)

Three Crowns

5. decemrī vēlu vakarā nonāku East Grinstead vilciena stacijā. Protams, atkulšanās uz šejieni no Raynair lidostas ir īsts murgs, kurš izmaksā aptuveni 60 mārciņas, bet nu - paldies Dievam esmu klāt! Ar savu koferi un visām pārējām parpalām. Izrādās, ka East Grinstead ir maza pilsētele samērā netālu no Londonas, bet mans krodziņš atrodas vēl lielākā nekurienē - mazākajā ciematā pasaulē - Ashurst Wood.
Vieta, kur es strādāju ir krodziņš Three Crowns, kur es esmu bārmene un semi viesmīle. Apmeklētāji 80% ir virs 50 gadiem vietējie, kuri nāk uz krodziņu aizbēgt no ģimenēm, problēmām, darba vai vienkārši papļāpāt. Ciematiņš ir ļoti, ļoti maziņš. Ir divi veikali, pasts un divi krodziņi. Bet esmu jau ar to saradusi. Dzīvoju tepat virs darba - līdz ar to nav jāstreso par skriešanu uz darbu, bet, protams, pazīstot mani domāju nebrīniesaties, ka tāpat esmu šad tad nokavējusi :D. Man jāstrādā ir katru 5,6,7,1 no 12-12 līdz ar to tajās dienās vispār neizeju svaigā gaisā - galu galā 12 os naktī ir par vēlu un esmu sagurusi, bet no rīta arī lāga nevar paspēt kaut ko baigi sadarīt, jo tomēr 12os jau jābūt uz svītras - gatavai apkalpot klientus. Līdz ar to šajās dienās nav īsti jēgas prasīt kā man iet - jo nekas manā dzīvē nenotiek - es paskatos Greys Anatomy (esmu jau tikusi līdz 6tās sezonas nobeigumam!!!), palasu grāmatu, pamācos itāļu valodu, bet citādi manas dienas rit pilnīgā notikumu vakuumā! :)
Bet tad es vismaz atdaru savās brīvdienās trakuma devu - nu tā lai vismaz ir par ko padomāt 4 dienas stāvot 12 stundas un skatoties tukšumā! :D

Nu otrdienās man jāstrādā no 12-3 tās es īsti neskaitu par darba stundām - nu kas ir trīs stundas?! :) Vienīgais, kas man nepatīk, ka tajās trīs stundās tad man jānomazgā triljons glāzes, jo otrdienas ir glāžu mazgāšanas dienas :D Nē, nu mēs , protams, mazgājam ar trauku mazgājamo mašīnu, bet tāpat visas tās glāzes jāizceļ un jāieceļ atpakaļ un tad vēl visas tās vīna glāzes, kas jānospodrina un jāuzspodrina - prātā var sajukt!!!

Tad katru otrdienu - vienreiz nedēļā kātoju 40 min uz itāļu valodas nodarbību pie skolotājas no Romas - Marijas. Tas ir viens no patīkamākajiem momentiem manā nedēļā! :) Mēs pļāpājam par un ap itāliju, mācāmies gramatiku un tas viss man sagādā milzu prieku - tiešām mīļoju to zemīti :)

Man nav fotokameras - tas mani tracina! Visas bildes tgd jānovelk no Googles :D bet es apsolos drīz kkur to sadabūt... ;)
Tad es parasti brīvajās dienās braucu uz Londonu. Padzīvojos ar jauniegūtajiem draugiem un padaru arī tūristīgās lietiņas. Bet par piedzīvojumiem citā sadaļā! Šis vairāk vai mazāk, lai zināt kāda ir mana ikdienas garlaicīgā puse, lai pēc tam varat lasīt kā man iet jautrākās dieniņās :)

mājas

Esmu mājās!!!
Ir dīvaini, ļoti dīvaini. Valūtas maiņas punktā runājos ar tur strādājošo lēdiju vismaz pusstundu, jo ir tik nepierasti, ka apkalpojošais personāls sarunājas ar Tevi latviski. Pēc tam dodamies uz Lido, kur tie ir sajūsmā par visu, pēc tam apciemojam Elzu, kura, protams, kā vienmēr ir super atvērta un super pret jauniem cilvēkiem - papļāpājam, pasmejamies un laiks doties mājās! Atkalsatikšanās ar ģimenīti, pēc tam šausmīgs vakars Ingarā, kur visi man metās virsū ar tūkstoš jautājumiem : ko es darīšu, kas notiks, bet kaut kā to izturu. Pēc tam cenšos austrāļiem parādīt Latviju. Aizbraucam uz Siguldas pilsdrupām, Brīvdabas muzeju, Rundāles pili. Vispār jau forši, pie reizes arī pati apskatu sen neredzētas vietiņas. Arī centru parādu, bijām gan esītī, gan Reval Hotel skyline bāriņā, gan forumcinemās. Ha hā pavisam aizmirsu! Mēs bijām arī Zoodārzā! :D Pēc balītes centrā un pārnakšņošanas pie Balta, mēs knapi saņemamies Baltiņas vecāku priekšā izskatīties kaut vai nedaudz skaidri un braucam ciemos pie Balta uz pastnieku. Kur izstāstam stāstu kā es atkal netīšām aizņēmos svešu jaku, bet pozitīvais šajā visā ir tas, ka a) es tomēr dabūju atpakaļ savu jaku (jēeeeeeeeeeeeeee!) un b) antonijam bija ko vilkt mugurā mūsu vēsajos laikapstākļos. Vēl parādiju centrāltirgu, Vecrīgu, un skaisto Ziepniekalnu. Vispār jau viņiem patika, man tikai žēl, ka tas viss notika novembrī, jo man tas ir visnemīļākais gada mēnesis. Jo rudens mēneši septembris un oktobris ir zelta rudens mēneši, ziemas mēnešos ir sniedziņs un viss ir balts un smuks, pavasarī viss zeļ un plaukst, un vasaras paliek arvien siltākas un tropiskākas. Bet novembris...kails, drūms un depresīvs posms.
Pavadīju viņus uz lidostu, un pēc tam lēnām mēģināju iejusties atpakaļ ierastajā dzīvē...Tagad kad par to domāju, es biju mājās tikai mēnesi, jo 5.decembrī jau esmu UK, bet tad likās, ka esmu LV jau ilgi, ilgi. Patiesībā man liekas es diezgan ātri atklimatizējos. Izdarīju arī šo to jēdzīgu - biju gan 11.novemrī nolikt svecīti, gan apciemoju omīti, gan savedu nedaudz kārtīā clio, biju izvest sunīšus, atguvu nokavēto gandrīz katru brīvo brītiņu pavadot ar saviem lieliskajiem draugiem. Gan bija ballītes, gan tūkstoš stundas pļāpāts mašīnā, gan fotokursi, gan kino ar pēcpasēdēšanu pie Dināras, gan pastnieks, gan pirts vakars,gan Monopola turnaments, gan vienkārši pastaiga pa Rīgas ielām, gan sēdēšana mašīnā - atkal! ;)
Bet...Ja jau ir ceļošanas gads, tad nevar arī pārāk iesēņoties, līdz ar to jāmeklē varianti. Jau pirmajā nedēļā atbraucot man tika piedāvāts šis lieliskais Lasmaņa Hamburgas variants, strādāt ziemassvētku tirdziņā, turklāt kopā ar Šarloti. Bet diemžēl tur viss nogāja greizi, darba devēju dēļ gan. Nu neko, meklēju meklēju, un tici vai ne atradu! :)
Līdz ar to tagad jau piekto nedēļu esmu Anglijā un uzlaboju savu britu angļu valodu. :) Bet par to kā man te iet vai dažreiz neiet jau cits stāsts. Bet galvenais jau ka vispār ir stāsts, vai ne?! :)

Pēdējā daļa

1. novembris.
Izbraucam no Berlīnes, paģiraini, pārguruši, ar nelabu dūšu. Iestiprinājāmies pirms ceļa lieliskā ķīniešu ēstūzī, tik lieliskā, ka mums bija slikti pusi ceļu līdz Varšavai. Kad beidzot vēlu vakarā pēc gara un nogurdinoša ceļa, tik nogurdinoša, ka es pat apmainījos ar Antoniju un devu braukt viņam, līdz mirklim, kad pilnīgi atslēgusies un ieslīgusi sarunā ar Āoliņu, pamanīju, ka viņš aizdomīgi tuvu brauc barjūrām, jo tomēr tas ir pilnīgi savādāk viņam sēdēt kreisajā pusē. Iedomājaties, ja jums būtu jāsēž labajā pusē un jābrauc pa kreiso pusi. Tagad, kad strādāju Anglijā, es beidzot saprotu cik nēērti un nepierasti ir pāsrlēgties uz pretējo pusi - neiedomājami sarežģīti. Ok, bet ne par to stāsts, tātad es beidzu pļāpāt ar Āboliņu, kurš tikai man jautā, bet kā jūs visu atrodat, kur es tikai saku, ka mums taču ir GPS :D. Nu jā, bet sasniedzot hoteli, kuru mums noreverzēja Džono, mēs esam nenormāli priecīgi, jo mūsu hosteli sauc ''Oki doki''. Mazāk priecīgi esam par faktu, ka mantas jāstibī uz 4.to stāvu un pilnīgi visi recepcijā ir appīpējušies un viss smaržo pēc zāles, bet vismaz serviss ir ļoti pozitīvs, lai neteiktu hipijiski pārlaimīgs... :)
2.novembris.
Tā... pirmo reizi mūsu roudtripa vēsturē man ir piemeklējis rīta īgnums. Es boikotēju brokastis, lai paliktu gultā un pabeigtu lasīt triloģijas "The Hunger Games" trešo daļu - Mockingjay.
Nedaudz par grāmatu. Es biju pārsteigta, es tiešām biju sevi morāli sagatavojusi, vai drīzāk nesagatvojusi nemaz, jo domāju, ka grāmata būs īsti Krēslas stilā - laimīgās beigas, viss pats no sevis atrisinās, nekādu dižu problēmu, grāmata neliek par neko aizdomāties, būtiski neaizskar neko Tevī. Bet ar katra grāmata, lika mainīt spriedumu vairāk un vairāk. Ja otrā grāmata vēl bija pusceļā uz pilnīgi citun stilu, tad trešā grāmata būtiski izkāpa no Krēslas tipa grāmatu plaukta un ieguva daudz lielāku cieņu, vismaz manās acīs. Jā, varbūt daudzo muzeju, kara tēmas dēļ, šī grāmata vairāk ''īstā laikā , īstā vietā'' nospēlēja lomu, bet tiešām! Tā liek aizdomāties, iespējams citādākā savādākā mērcē pasniegtā valodā, bet tā liek - par karu, par daudzo teroru bezjēdzību, par sapņu sagrūšanu un laimi kā atgūšanos pēc sapņu sabrukšanas kā visaugstāk sasniedzamo laimības iespējamību. Nezinu aiz varbūt daudziem atzīšos muļķīgo un bērnisķīgo pasauli, kurā notiek stāsta darbība, pati galvenā doma un sižets ir skumji nopietns - pat nobrieduši melanholisks. Nezinu, neesmu grāmatu kritiķe, bet es to salīdzinātu ar Mazo Princi, grāmata, kuru lasot kā bērnam tā piesaista ar citiem aspektiem, bet lasot kā pieaugušajam tā paver pilnīgi citu apvārsni...
Ok, ko tur daudz, vnk iesaku izlasīt!
Pēc tam , kad pārvaru rīta īgnumu, kur grāmata, kas liek aizdomāties palīdz tikai daļēji, dodamies uz valūtas maiņas punktu, jo mums jāsamaina eiro uz viņu zlotiem. Es nezinu, es, protams, neesmu nekāda zlotu fane, bet man tomēr patīk, ka iebraucot citā valstī, tev ir cita naudas valūta. Tu iepazīti valsti no citiem aspektiem. Jā,jā tas nav tik ērti, bet tas ir tik daudz reižu interesantāk! :)
Tātad samainam zlotus un kātojam uz tuvējo lielveikalu, hmmm... ā Reičela nopirka jaunu kompi, es nopirku lēcas un cimdus, tas arī viss. Antonijs vnk staigāja apkārt un bolīja acis, jo nevarēja mūs izturēt :D
Gājiens bija nepatīkami garš, līdz ar to atpakaļ ceļā braucām ar tramvaju - turklāt pa zaķi! 8) Tad satikām Džono ar viņa Polijas draudzenīti Evu un devāmies vakariņās uz viņas iemīļoto čehu krodziņu, un es ēdu kartupeļu pankūkas!!! Njam njam, kartupeļu pankūkas, kefīrs un tramvajs - gluži kā mājās! :D
Pēc tam devāmies uz interesanti paslēptu krodziņu, kur baudījām kokteili - banānu sula un ķiršu lieķiera vodka vai kkas tam līdzīgs. :)
3. novembris.
Muzeju diena!!!
Sarunājām satikties ar Džono un Evu Varšavas vēstures kara muzejā. Protams, visi nokavēja 2 stundas, bet tā ir daļa no burvības... ;)
Muzejs bija ļoti iespaidīgs, nedaudz kā mūsu okupācijas muzejas, tikai 4 stāvos, daudz dažādu modernu un asprātīgu veidu,kā aizķert apmeklētāja uzmanību. Pēc tam dodamies uz veikalu, lai nopirktu dažus sīkumus pirms ceļa un iztērētu pāri palikošos zlotus. Un Aidā!!! Izraucam uz mājām!!! Uz Rīgu!!!
Tik traki, es neesmu bijusi mājās un man ir nedaudz dīvains sajūtu mikslis. Es negribu, lai roudtrips beigtos, es ilgojos pēc mājām, bet tai pašā laikā esmu apjukusi, nogurusi un gribu uz mirklīti atslēgties no visa. Līdz ar to saprotot , ka mēs visticamāk Rīgā iebrauksim ap 5iem no rīta, izlemju, ka uz mājām nebrauksim, et paliksim pie kāda pa nakti - Balta, vai nu kko sadomāsim :P
Protams, man ir nedaudz problēmas ar telefonu, tāpēc nekas cits neatliek kā zvanīt Baltam no taksafona Polijas ceļmalā, parunājam, un norunājam sazvanīties no nākamā taksafona, protams, Balts vēlāk mēģina mani sazvanīt uz to pašu taksafonu, kad es jau esmu 200 km attālumā un citā valstī - Lietuvā! :D:D:D
Ak, Baltiņ! ... :D
Un tad nu mēs paliekam Vecrīgas hostelī Alla hostel, kura emblēma ir gliemezis un tā istabiņa bija super!!! Ja es būtu ārzemju tūrists un man būtu jāmaksā 15 eiro par nakti TIK superīgā istabiņā, es būtu stāvā sajūsmā!!! tā bija burvīgi plaša istaba ar semi matračiem gutlām uz zemes sarkanās sirds formās, ļoti stilīgu un pārdomātu interjeru un jauku terasīti.
4. novembris.
Mans telefons atkal darbojās!!! Esmu samaksājusi rēķinu un tas ir atkal pieslēgts darbībai! Jēeeej!!! Drīz jau zvana Balts, kurš uztraucās, kur esmu pazudusi. Kad šodien pļāpāju ar Baltiņu pa telefonu atcerējos kā es braucu pa Grieķijas šoseju bija sastrēgums, mums drīz beigtos benzīns, austrāļi gulēja, skanēja jauks CD un es tikai pļāpāju un pļāpāju ar Baltu... Nezinu kāpēc, bet tā saruna man ļoti ir iespiedusies atmiņā, nekas grandiozi interesants netika apspriests, bet tā bija vnk ļoti jauka saruna ar jauku draudziņu... :)