Jāmostas ir neticami agri - sešos no rīta! Sakrāmējam visas savas pekelītes un dodamies uz pirmo prāmi šodien - piecu stundu brauciens atpakaļ Atēnām, lai savāktu cerams turpat stāvošo cliucīti. Prāmis ir nevis lielais kā pierasts, bet smaila drīzāk laiviņa, kura, esošajā negaisa laikā, liekas pietiekami nedroša. Laimīgi sasnieguši galamērķi saprotam, ka esam citā Atēnu ostā - līdz ar to jānoķer taxis uz Rafina ostu, lai tiktos ar clio. Protams, ka mēs esam iespiesti 5 pasažieri taxī neskaitot taxistu un viņš nerunā ne angliski, ne vāciski, ne krieviski, ne itāliski, līdz ar to beigās samaksājam, mūsuprāt,vairāk nekā vajadzēja, bet ko tur daudz - vismaz esam sasnieguši ilgi kāroto galamērķi - mūsu kliucīti! :) Ceļš gan no Rafinas ostas līdz Patras ostai bija grūts. Ne tikai tāpēc, ka šoreiz bijām 4 super mazajā mašīnīte, bet arī tāpēc ka grieķi tomēr ir līdz šim manā dzīvē vis vis visnenormālākie autovadītāji kādus esmu pieredzējusi! Pluss mēs tomēr bijām 4(!) tajā mazajā mašīnīte ar visām mūsu somām, čemodāniem un citām parpalām. Kad sasniedzam Patras mūs gaida patīkama ziņa, iekāpšana sākas 11os vakarā, līdz ar to nav pat jāmeklē naktsmājas - varam doties ceļā! :)
23.oktobris.
Ir nakts, tikko esam noparkojuši auto uz prāmja - es palieku aizvein izveicīgāka un izveicīgāka visās šajās parkošanās štellēs! (: Es esmu pārgurusi līdz ar to liekos uz auss, puiši tikmēr - Antonijs un Maikijs ir satikušu jaunu draugu un ļaujas tekilas dzeršanas priekiem. No rīta arī es iepazīstos ar šo savādo personāžu - 21 gadīgu (vai kaut kas uz to pusi) puisi, kurš ir no Austrālijas un kurš pavadījis vasaru strādājot Grieķijā, un kurš izklausās pēc tāda putna, kurš vienmēr kaut kā atrod izeju no situācijas un izkulsies no neiespējamām situācijām. Tieši tāds cilvēks Maikijam ir nepieciešams dzīvē! Un mums arī paliek aizvien grūtāk un grūtāk nepārtraukti uzņemties atbildību par viņa lasajūtu, līdz ar to divi zaķi ar 1 šāvienu. Diena paiet diezgan garlaicīgi, kā jau 34 h, kuras jāpavada uz prāmja. Skatamies seriālus, ēdam, spēlējam kārtis, es pļāpāju ar Reičelu ( mums vēl joprojām atradās tēmas par kurām parunāt vai arī mums vnk neapnīk runāt par vienu un to pašu :P), tā tā diena lēnām - ļoooooti lēnām paiet.
24.oktobris.
Ir septiņi no rīta un mēs iebraucam mums tik ļoti pazīstamajā Venēcijas ostā! Sajūta itkā mēs būtu mājās!!! Tik neizsakāms prieks un mīlibas sajūta, kura ātri noplok, kad saprotam, ja mēs pirmie iebraucām prāmī, pirmie noparkojāmies, tad izbraukt mēs izbrauksim pēdējie. Pēc aptuveni 45 minūšu gaidīšanas arī clio sasniedz asfaltu! :) Ņemot vērā, ka nu jau esam 5 (!) pasažieri, tad izdomājam plānu - tā kā esam jau Venēcijā puiši atstās mantas mašīnā, un es ar Reičelu dosimies piereģistrēties Fusinā, noliksim mašīnu un aidā arī mēs brauksim uz Venēciju. Plāns izgāžās ļoti, ļoti drīz. Protams, ka uz Fusinu pieved tikai viens ceļš, protams, ka tieši tajā dienā, tajā laikā tiek rīkots maratons riteņbraukšanā, un, protams, ka ceļš ir slēgts uz 3 stundām. Līdz ar to notiek sekojošais - mēs ar Reičelu dodamies iepirkties uz mūsu mīļāko lielveikalu un puiši piedzerās aplūdušajā Venēcijā.
Starpcitu, nesen lasīju, ka Venēcija ietilpst to desmit pilsētu sarakstā, par kurām uztraucās, ka tās esot vienas no visapdraudētākajām pilsētām pasaulē, jo pavisam vienkārši - tā var salīdzinoši drīz nogrimt. Gan laika rituma dēļ, gan pieaugošo tūristu dēļ, Venēcija ir nopietni apdraudēta, valdībai gan esot plāns kā pasargāt pilsētu, bet vai tas tiks īstenots un vai tas izdosies, tas paliek neatbildēts jautājums.
Visi satiekamies kempingā - tik dīvaini, kad mums iedod normālu karavānu - ne mūsu vecos treilerus, jūtamies kā goda viesi! :) Puiši drīz atlūzt, mēs nedaudz par viņiem kaunamies, tādēļ dodamies uz vietējo kempinga restorānu jaukās vakariņās, kur pēdējo reizi ceļojumā baudu vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem - gnocchi. Izrunā apmēram : ņjukī. Kautkas līdzīgs kartupeļu, siera klimpām, bet man ļoti iet pie sirds. :) Aprunājamies ar visiem dariniekiem, bet jāsaka, tagad oktobra beigās te jau ir pavisam nemīlīgi - auksts, lietains un miglains.
25.oktobris.
Šodien esam izlēmuši pēdējo reizi paēst Reičelas mīļākajā restorānā. Arī manā mīļākajā, jo es tur aizvedu ne tikai savu mammu, bet arī Lāsmu, Baltu, Lasmani un pat Tomasu un Kalniņu! Protams, visi jau mūs tur pazīst un oficiants izspēlē lētu un smieklīgu joku ar ''krītošajiem'' traukiem. Gari jāstāsta, lai to aprakstītu, bet smieklīgi nu! Nu neko pēc tam nopirku beidzot pēdējo daļu triloģijai Hungar Games un biju ļoti apmierināta >:), atvadījos no Venēcijas, bēdīgi, bet reizē priecīgi, šajā laika posmā tā ir kļuvusi par daudz melanholiska priekš manis. Pēc tam dodamies atpakaļ uz Fusinu, kur vakaru pavadam dzerot sccropino - lielveikalā nopirktās bāzes un pievienojam Asolūtu - garšo super, ja tas nebūtu tik trekns un neērts dzēriens dzeru katrā ballītē! Mēģinu satikties ar Lāsmu, bet diemžēl viņa ir Milānā līdz ar to tikšanās izpaliek. Reičelai tikmēr ir pēdējais randiņš ar savu itāļu draudziņu - Fish. Es saviļnojošās atmiņās nedaudz pastāvu aiz bāra papļāpāju ar Paulo, Pjotriku un Ivannu un dodamies pie miera. Rīt gara diena - Minhene mēs nākam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru