Berlīne

28.oktobris.
Hmmm ceļš līdz hostelim tiešām ļoti garš un nogurdinoš, to sasnieguši metamies pie miera.
29.oktobris.
Šodien ilgi guļam - nepieklājīgi ilgi...Tas tāpēc, ka esam noguruši no vakardienas un vispār Minhenē daudz paspējām izdarīt līdz ar to prasās pēc mierīgākas dienas. Padzīvojamies pa hosteli, apskatām apkārtni, līdz izlemjam - lai tā būda rūc! Būs atpūtas diena! Mēs dosimies uz kino. Man par lielu prieku pierunāju arī tos abus nākt ar mani uz eat, pray, love. Jauka filmiņa, nekas pārāk nopietns, bet ziniet kas bija pats jaukākais?! Sēdēt kino zālē, es tā mīlu kino, un es nebiju bijusi kino 5 mēnešus. O es dievinu sēdēt mīkstajos krēslos un skatīties filmas uz lielajiem ekrāniem. Es zinu, zinu, ka Elza uzskata, ka tā ir naudas izmešana, bet man tomēr tas liekas makten jauks pasākums - sevis iepriecināšana kā nekā :) Protams, ka neviens atkal neko nesaprot pa tām kartēm un man viņi ir jāaizvada līdz Meksikāņu restorānam , kurš bija lielisks. Es izmēģināju daudzas dažādas viņu Margaritas, bet tomēr visjaukākais ir un paliek Desperados, no meksikāņu dzērieniem. Un tas man vienmēr liek domāt par Santu, Austriju un jauno gadu! :) Atpakļ ceļā es izdomāju, ka viss man ir jāļaujas un jāuzticas, līdz ar to devu metrko karti viņiem, et, protams, pēc 20 min nepareizā maršrutā - ņēmu tos grožus atpakaļ >:). Ir piektdienas vakars un mēs esam lielākās sēnes pasaulē :P

30.oktobris.
Šodien es ar Antoniju devos velo tūre ap Berlīni. Tas bija super! Tika apskatīta man sen jau zināmā Berlīnes siena, čekpoints Čārlijs, reihs, parks, Branderburgas vārti, nu pilns komplekts ! :) Jāatzīstas, viens fakts mani makten pārsteidza. Visiem ir zināms, ka Berlīne un pati Vācija pēc otrā pasaules kara bija sadalīta, starp PSRS, Angliju, Franciju un Ameriku, bet es pats par sevi saprotams, biju iedomājusies, ka Berlīne ir sadalīta pa vidu un kā beidzas PSRS norobežojums Berlīnē, tā viss pārējais ir sadalīts starp pārējām valstīm. Bet patiesībā Berlīne bijā kā mazs aplītis krievu valdītajā apgabalā, līdz ar to tas viss kļuva vēl interesantāk, vismaz man. Tas ir visas Vācijas sadalījums un Berlīne atrodas PSRS sadalījumā, bet iekšēji vēl ir sadalīta!
Pēc riteņu tūres pasēdējām Starbuck kafejnīcā, izdzērām lielu lielu latti un devāmies atpakaļ uz hosteli. Nedaudz apmaldijāmies mājupceļā, protams, nokrita ķēde un visādas tādas štellītes, bet kopumā bija forši. Ieraucām arī iepirkties vietējā Lidl un tad jau bijām sasnieguši Reičelu. Un ko nu? Ir taču sestdiena - jāiet ielās! Sākam iestiprināties hostelī, kas beidzas ar manu fiasko - es pasaku, ka aiziešu piemiegt acis un 5 minūtēm un, protams, pamostos svētdienā 11os no rīta! (: Nu bet vismaz meigs dara mūs labākus, skaistākus un veselākus...nu vismaz tā saka :)

31.oktobris.
Haloween! Pēc vakrdienas ''super'' ballītes nolemjam, vai nu es piespiežu viņus, nākt ar mani uz manis izvēlēto suši/slash/ķipa gan bei vietiņu. Protams, paskatamies kartē - izskatās tuvu. Nu tik iesim - jauka pastaiga kā nekā, eigās saprotam, ka tas ir 180 numurs un mēs sākam iet no ielas sākuma. Pēc jaukas pusotras stundas pastaigas sasniedzam nu jau nedaudz nīsto iestādi. Bet jāsaka tas atmaksājās :) Pēc tam devāmies paklaiņot pa Berlīnes vietējiem tirdziņiem. Nedaudz atgādina visus tos indi, utt. tipa veikaliņus, et jauki, visur dažādi īsti berlīnieši un tu nedaudz iejūties kā vietējais :) Pēc garas, garas pastaigas esam atpakaļ hostelī. Domājām arī aplūkot Zoo, bet tā kā es to jau biju redzējusi 1000 reizes un viņi bija saguruši domājām - ai nu dosimies uz Pub crawl. Jā, ir svētdiena, bet ir taču Halovīni. Tā nu mums bija viena no jautrākajām un trakākajām ballītēm mūžā, pārāk gan jau ka to te neaprakstīšu, ja nu tomēr Zane tu šito vēl kādreiz lasi >:P :D. Bet bija smiekīgi, bijām mājās/hostelī 6os no rīta - izdancojušies, izsmējušies, paijuši 6/7 vietiņās, īsti nemācēšu pateikt.

1,novembris.

Šausmīgi grūti bija sakrāmēties! Šausmīgi!!! Vēl grūtāk bija uzsākt ceļu uz Varšavu, bet par to citā sadaļā... :)

Minhene

26.oktobris.
Omg man ir jāaizbrauc 2011 gadā uz Minhene alus festivālu, es nesaprotu kā es līdz šim to neiju vēlējusies. Es atzīšos neesmu pati lielākā alus dzērāja pasaulē, tā fane vai pat baigā piekritēja, ja neskaita jāņus un vēlus vasaras vakarus, bet... Šī pilsēta vienkārši liek tev vēlēties būt to pieredzējušam, tu neskaities redzējis MInheni, ja neesi vismaz vienu dienu pavadījis Alus festivālā - Beer fest. Nu ko, bet par ceļu turp.
Izbraucam no Venēcijas, atvadāmies no Mikija un random iepazītā drauga. Sasniedzam galamērķi diezgan ātri, jo jārauc cauri trim valstīm - daudziem alpu ceļiem, austrālieši sajūsminās par kalniem, par sniegu, mēs stājamies, lai viņi pirmo reizi dzīvē to varētu aptaustīt. Līdz ar to ceļš nav vienmuļš, nav garlaicīgs un astoņas stundas ceļā paiet diezgan ātri.
Pēc sava hosteļa sasniegšanas, kuru starp citu sauca - Jagermeister (:D), dodamies mazā, ļoti bailīgā pastaigā. Mēs sākotnēji dodamies sameklēt vienu no slavenākajiem Minhenes alus dārziem, bet tikai pēc 30 min garas un bailīgas pastaigas pa tumšu parku saprotam, ka oktorī šī vietiņa ir ciet.
Līdz ar to ieejam sasildīties netālu esošajā restorānā. Jūtamies diezgan neērti, jo esam saposušies kā jau uz alus dārzu, nu ne jau milzu ķēdēs un kniedēs, bet tomēr, ne gluži restorāna apmeklējumam. NU bet nosaluši esam, izsalkuši arī tāpēc pasūtam ēdienu un baudam vācu viesmīlīu - es pasūtu absurdu - milzu sardeli smalkā bļodā, kas izraisa gan draugu, gan apkalpojošā personāla smieklu vētru, bet vismaz labi pavadam laiku. Atgriežoties hostelī labāk iepazīstam savus istabas biedrus, gan dīvaino amerikānieti Pīteru, gan jauko meiteni no amerikas, kura tagad mācās Francijā, gan meiteni no Polijas, kura mācās Vācijā, bet pazaudējusi dzīves vietu tāpēc visu laiku dzīvo hostelī. Izejam ārā - uz 2 m attālo hosteli, lai nobaudītu pāris šotus, bet drīz dodamies čučēt.

27.oktobris.
Šodien dodamies neiedomājami interesantā tūrē pa Minheni. Mūsu gids ir neticams - tik interesanti un aizraujoši spēj pasniegt jekuru sīkāko detaļu, kuru parasts garāmgājējs nekad nespētu sasastīt ar vēsturisku notikumu vai interesantu faktu. gan par to kā atšķīrās senatnes alus dzertuves no mūsdienu, un kāpēc tajos laikos sievietēm bija liegta ieeja tajās, un labi vien ka tā. Arī daudz tika pieminēts holokausts, Hitlers, līnija pie kuras Hitlers tika apstādināts, bet pēc tam viņš ieguvis varu, protams, atriebās un lika sargus, kuriem bija jāvaktē vai cilvēki salutē savam vadonim, vietējo tirdziņu, baznīcu, kuras celšanā arhitekts apšmauca pašu velnu, šobrīd esošā pāvesta mīļāko alus marku, beer fest vēsturi - daudz un neiedomājami intresanti! Ā un daudzās lauvas - kuras varēja redzēt visur - pilsētas viens no simboliem un otrā sliktākā tūristu pievilināšanas atrakcija. Pēc tam devāmie snobaudīt īstu vācu ēdienu viņa ieteiktajā krodziņā, kas, protams, lai atkal pārāk daudz nerunātu par ēdienu, bija lielisks! Pēc tam paklaiņojām pa veikaliem, nejauši pazaudējām Antoniju un Pīteru, kas nebija pārāk slikti, jo mums tomēr bija 100 lietas jāsapērk :P. Pēc siltāku apģēru lietu iegādes devāmies atpakaļ uz hosteli un veiksmīgi satikāmies. Jāpiebilst, ka ar sakariem un satikšanām mums diezgan nopietni paveicās visā ceļojuma gaitā - jo ne tikai Reičelai un Antonijam nebija telefona, bet arī man, nesamaksātā rēķina dēl, tas tika atslēgts. Es devos paskriet pa Minhenes centru, kad atgriezos, lēmums jau bija pieņemts - mēs doamies uz vienu no slavenākajiem vācu alsus pagrabiem jeb beer hall. Tas tik bija - 1 litrs alus!!! Sen neiju kaut ko tik daudz pie viena piegājiena izdzērusi, nu ja neskaita Fusinas laikus ;)

28.oktobris.
Šodien es ar Reičelu jau sen bijām izlēmušas doties apskatīt Dakotas koncentrēšans nometni, Antonijs nedevās, jo bija jau vienu redzējis Polijā, galu galā brīva izvēle. No šī notikuma mums nav nevinas bildes - ja godīgi es nesapratu tos cilvēkus, tūristus, kas staigāja apkārt un iemūžināja visus tos traģēdijas pieredzējušos priekšmetus, laikmetīgās liecības...Vismaz man tam visam ejot cauri, staigājot pa tām vietām ir tāds iekšējs mikslis, ka pēdējais par ko es domāju ir safotografēties pie piemiņas kapiem, lai pēc tam to liktu facebook vai lielītos draugiem - re kur es biju, Nezinu kāpēc mani tas tik ļoti aizkaitināja, varbūt vienkārši dažādāki uzskati... bet nu es izvēlējos vairāk iedziļināties apkārt esošajā un smelties pieredzi. Sīkāk to neaprakstīšu - tas visticamāk jāapraksta būtu pilnīgi cita satura rakstā vai sadaļā, bet īsumā tādas vietas liek reizē priecāties un mīlēt katru mums doto relatīvi miera posma brīdi, gan krist izmisumā kā, KĀ?! cilvēcīga būtne ir spējiga otrai cilvēcīgai būtnei nodarīt pāri kaut ko tik neiedomājamu un KĀ?! apkārtējie to varēja pieļaut?!?! Un tas nebija nemaz tik sen, tas nebija pirms daudziem gadu simteņiem, kad kroplos bērnus vienkārši aizmeta pār klinti, jo Trojas iedzīvotājiem bija jābūt tikai labākajiem karotājiem, tas notika pirms 60 gadiem!!! Tas notika laikā, kad jau bija automašīnas, daudzi mūsu vecvecāki skraidīja apkārt un bija jau apzinīgas jaunas mazas būtnes un notika kaut kas tāds!!! Un tas liek aizdomāties par absurdiem kas notiek arī tagad 21.gs!!!
Okey , kā jau teicu, šis tomēr ir blogs par manu roudtripu īsumā - pēc tam atgriezāmies Minhenes centrā - sapakojām clio un veicām neiedomājami garo un nogurdinošo ceļu līdz Berlīnes centram, kur palikām vienā no man vismīļākajiem hosteļiem - generator.

atpakaļ uz sauszemes

22.oktobris.
Jāmostas ir neticami agri - sešos no rīta! Sakrāmējam visas savas pekelītes un dodamies uz pirmo prāmi šodien - piecu stundu brauciens atpakaļ Atēnām, lai savāktu cerams turpat stāvošo cliucīti. Prāmis ir nevis lielais kā pierasts, bet smaila drīzāk laiviņa, kura, esošajā negaisa laikā, liekas pietiekami nedroša. Laimīgi sasnieguši galamērķi saprotam, ka esam citā Atēnu ostā - līdz ar to jānoķer taxis uz Rafina ostu, lai tiktos ar clio. Protams, ka mēs esam iespiesti 5 pasažieri taxī neskaitot taxistu un viņš nerunā ne angliski, ne vāciski, ne krieviski, ne itāliski, līdz ar to beigās samaksājam, mūsuprāt,vairāk nekā vajadzēja, bet ko tur daudz - vismaz esam sasnieguši ilgi kāroto galamērķi - mūsu kliucīti! :) Ceļš gan no Rafinas ostas līdz Patras ostai bija grūts. Ne tikai tāpēc, ka šoreiz bijām 4 super mazajā mašīnīte, bet arī tāpēc ka grieķi tomēr ir līdz šim manā dzīvē vis vis visnenormālākie autovadītāji kādus esmu pieredzējusi! Pluss mēs tomēr bijām 4(!) tajā mazajā mašīnīte ar visām mūsu somām, čemodāniem un citām parpalām. Kad sasniedzam Patras mūs gaida patīkama ziņa, iekāpšana sākas 11os vakarā, līdz ar to nav pat jāmeklē naktsmājas - varam doties ceļā! :)

23.oktobris.

Ir nakts, tikko esam noparkojuši auto uz prāmja - es palieku aizvein izveicīgāka un izveicīgāka visās šajās parkošanās štellēs! (: Es esmu pārgurusi līdz ar to liekos uz auss, puiši tikmēr - Antonijs un Maikijs ir satikušu jaunu draugu un ļaujas tekilas dzeršanas priekiem. No rīta arī es iepazīstos ar šo savādo personāžu - 21 gadīgu (vai kaut kas uz to pusi) puisi, kurš ir no Austrālijas un kurš pavadījis vasaru strādājot Grieķijā, un kurš izklausās pēc tāda putna, kurš vienmēr kaut kā atrod izeju no situācijas un izkulsies no neiespējamām situācijām. Tieši tāds cilvēks Maikijam ir nepieciešams dzīvē! Un mums arī paliek aizvien grūtāk un grūtāk nepārtraukti uzņemties atbildību par viņa lasajūtu, līdz ar to divi zaķi ar 1 šāvienu. Diena paiet diezgan garlaicīgi, kā jau 34 h, kuras jāpavada uz prāmja. Skatamies seriālus, ēdam, spēlējam kārtis, es pļāpāju ar Reičelu ( mums vēl joprojām atradās tēmas par kurām parunāt vai arī mums vnk neapnīk runāt par vienu un to pašu :P), tā tā diena lēnām - ļoooooti lēnām paiet.


24.oktobris.
Ir septiņi no rīta un mēs iebraucam mums tik ļoti pazīstamajā Venēcijas ostā! Sajūta itkā mēs būtu mājās!!! Tik neizsakāms prieks un mīlibas sajūta, kura ātri noplok, kad saprotam, ja mēs pirmie iebraucām prāmī, pirmie noparkojāmies, tad izbraukt mēs izbrauksim pēdējie. Pēc aptuveni 45 minūšu gaidīšanas arī clio sasniedz asfaltu! :) Ņemot vērā, ka nu jau esam 5 (!) pasažieri, tad izdomājam plānu - tā kā esam jau Venēcijā puiši atstās mantas mašīnā, un es ar Reičelu dosimies piereģistrēties Fusinā, noliksim mašīnu un aidā arī mēs brauksim uz Venēciju. Plāns izgāžās ļoti, ļoti drīz. Protams, ka uz Fusinu pieved tikai viens ceļš, protams, ka tieši tajā dienā, tajā laikā tiek rīkots maratons riteņbraukšanā, un, protams, ka ceļš ir slēgts uz 3 stundām. Līdz ar to notiek sekojošais - mēs ar Reičelu dodamies iepirkties uz mūsu mīļāko lielveikalu un puiši piedzerās aplūdušajā Venēcijā.
Starpcitu, nesen lasīju, ka Venēcija ietilpst to desmit pilsētu sarakstā, par kurām uztraucās, ka tās esot vienas no visapdraudētākajām pilsētām pasaulē, jo pavisam vienkārši - tā var salīdzinoši drīz nogrimt. Gan laika rituma dēļ, gan pieaugošo tūristu dēļ, Venēcija ir nopietni apdraudēta, valdībai gan esot plāns kā pasargāt pilsētu, bet vai tas tiks īstenots un vai tas izdosies, tas paliek neatbildēts jautājums.
Visi satiekamies kempingā - tik dīvaini, kad mums iedod normālu karavānu - ne mūsu vecos treilerus, jūtamies kā goda viesi! :) Puiši drīz atlūzt, mēs nedaudz par viņiem kaunamies, tādēļ dodamies uz vietējo kempinga restorānu jaukās vakariņās, kur pēdējo reizi ceļojumā baudu vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem - gnocchi. Izrunā apmēram : ņjukī. Kautkas līdzīgs kartupeļu, siera klimpām, bet man ļoti iet pie sirds. :) Aprunājamies ar visiem dariniekiem, bet jāsaka, tagad oktobra beigās te jau ir pavisam nemīlīgi - auksts, lietains un miglains.

25.oktobris.
Šodien esam izlēmuši pēdējo reizi paēst Reičelas mīļākajā restorānā. Arī manā mīļākajā, jo es tur aizvedu ne tikai savu mammu, bet arī Lāsmu, Baltu, Lasmani un pat Tomasu un Kalniņu! Protams, visi jau mūs tur pazīst un oficiants izspēlē lētu un smieklīgu joku ar ''krītošajiem'' traukiem. Gari jāstāsta, lai to aprakstītu, bet smieklīgi nu! Nu neko pēc tam nopirku beidzot pēdējo daļu triloģijai Hungar Games un biju ļoti apmierināta >:), atvadījos no Venēcijas, bēdīgi, bet reizē priecīgi, šajā laika posmā tā ir kļuvusi par daudz melanholiska priekš manis. Pēc tam dodamies atpakaļ uz Fusinu, kur vakaru pavadam dzerot sccropino - lielveikalā nopirktās bāzes un pievienojam Asolūtu - garšo super, ja tas nebūtu tik trekns un neērts dzēriens dzeru katrā ballītē! Mēģinu satikties ar Lāsmu, bet diemžēl viņa ir Milānā līdz ar to tikšanās izpaliek. Reičelai tikmēr ir pēdējais randiņš ar savu itāļu draudziņu - Fish. Es saviļnojošās atmiņās nedaudz pastāvu aiz bāra papļāpāju ar Paulo, Pjotriku un Ivannu un dodamies pie miera. Rīt gara diena - Minhene mēs nākam!

Santorini

19.oktobris.
Esam sasnieguši galamērķi - vieno no slavenākajiem tūrisma objektiem - Santorini salu. Pats interesantākais ir pēc garlaicības māktajām stundām, kuras pavadītas uz prāmja, kad īsi pirms iebraukšanas ostā, visi pasažieri tiek sadzīti lejā pie vārtiem, un tad prāmis lēnām griežas ostā un ir tāda sirreāla sajūta, kad lēnām sāk nolaisties vārti - un tu redzi, kā tev acu priekšā paverās jauna pasaule. Nu nedaudz kā tajās akopolipses filmās, kur daži laimīgie izglābjas un sagaida jauno pasauli. (: Pēc vērienīgā sākuma noķeram taxi, kurš šoreiz gan ir tikai vienkāršs busiņš, bet tas veiksmīgi uzvizina mūs līdz aizrunātajam hotelim. Pirmajā dienā lēnām iekārtojamies, apstaigājam tuvējo apkārtni. Pirmie iespaidi par salu - tā ir daudz grūtāk aptverama kā Mykonos sala, gan tāpēc, ka tā ir daudz, daudz lielāka, gan nedaudz Šveices kalnainuma un daudzo serpentīnu dēļ. Skaidrāks par skaidru - rīt atkal jāizīrē braucamie. :) Pēc vakariņām, ar saulrietu bonusā, devāmies apstaigāt tuvējās mazās ieliņas. Vakariņās baudījām burvīgu grieķu sarkanvīnu ar tiem tradicionālo ēdienu - musaku, kuras pamatā ir kartupeļi, jēra gaļa un baklažāni. Pēc tam devāmies mājās, kur spēlējot kārtis mierīgi aizvadījām pirmo nakti šajā sapņa nostūrī.

20.oktobris.
Nezinu kā lai savādāk sāk, bet šī diena sākās ar burvīgām brokastīm :D Varbūt par daudz tiek pieminēts ēdiens šajā blogā, bet tikai paskatāties - kopā ar viņu nacionālo rīta dzērienu aukstu, lielu frappi. Jāsaka atklāti pankūka man ļoti gāja pie sirds, bet aukstā kafija ne pārāk. Pēc tam dodamies izīrēt braucamos, šeit noteikumi daudz stingrāki un braukšana bez ķiverēm ir neiedomājama - olgalvji ir dzimuši! Dodamies izbraucienā apkārt salai. Laikam tā bija viena no manām vismīļākajām sajūtām visā braucienā - tu sēdi uz motorollera, vējš planda tavus matus, un tu tikai skaties apkārt kā filmas no viena elpu aizraujoša skata uz otru...
šī ir sarkanā pludmale, kas laika gaitā izveidojusies tuvumā esošā vulkāna dēļ. No tāluma izskatās iespaidīgi, es nokāpu lejā - un lai gan skats ir super - peldēties sarkanā pludmalē, smilts ir daudz patīkamāka normālā pludmalē. (:
Vakarā devāmies vērot saulrietu, bet diemžēl Reičelas čammāšanās dēļ nokavējām to!!!


21.oktobris.

Šī ir īsta tūrisma diena. No rīta dodamies apskatīt nesen vēl aktīvo vulkānisko salu. Brauciens uz turieni notiek ar skaistu, jauku jahtu/laivu. Pēc pastaigas pa pelēko akmeņu iežu pacēlumu virs ūdens (savādāk to nevarētu nosaukt), kur vienīgais interesantais bija tāda kā iedobīte ~ 70 cm dziļa no kuras nāca āra milzu karstums, ieliekot tajā roku sajūtas bija uz kādiem 70 grādiem(!), mēs devāmies nopeldēties. Visi grupas dalībnieki lēca no laivas ūdenī un peldēja uz krastu, kur mūs sagaidīja kalnu kāpelētājas - kazas! :)
Atpakaļceļā ļāvāmies tūristu atrakcijai - augšup ar ērzelīti. Jāsaka jau pēc 5 sekundēm smagi nožēloju savu lēmumu, jo tā tomēr ir viena no nehumānākajām atrakcijām, ko esmu redzējusi. nabaga ēzelīši kuriem visu dienu jāstāv uz dumjām akmens kāpnēm, kur dumji tūristi sēžas uz to mazajām muguriņām un izmanto to mazo spēciņu. Beeet nu ko gan padarīsi :D kas izdarīts izdarīts. Pēc tam devāmies mājup un sapratām, ka beidzot mums IR jāpaspēj uz slaveno saulrietu. Kas mums arī lieliski izdevās, sapirkāmies gardumus kā pirms kino - lieliskas kūkas no vietējās konditorejas. Gardākā siera kūka manā mūžā :) Jauka novakare, lieliska ainava... :)

Mykonos

15.oktobris.
Esam sasnieguši debešķīgu vietu! Ūdens ir kristāl dzidrs, mājas sniega baltumā un visi smaida un valda tāda patīkama dienvidu valstu siestas noskaņa. Pēc iekārtošanās jaukajos apartimentos, kuri mums katram izmaksāja tikai 15 eiro par nakti, dodamies izpētīt salu. Pēc yirosa, jeb drīzāk mums saprotamāk - kebaba, tiek uzņemts vodkas šots, lai es nesaslimtu kā Mikijs un Reič, līdz ar to es esmu ļoti labā noskaņojumā. Es dodos nopeldēties un tas ir tik pasakaini! Tūristu sezona ir beigusies, līdz ar to rodas sajūta, ka Tev pieder šī sala, ka tā ir tikai tavējā, atspirdzinošais ūdens, skaistie skati, kas ir vēl skaistāki par filmās redzētiem... Pēc ouzo iedzeršanas vakariņās, kas ir makten līdzīgs itāļu Sambucai, es dodos pie miera - gara un nogurdinoša diena tomēr. Ouzo ir grieķu nacionālais dzēriens, stiprs aptuveni 40%, gatavots uz anīsa bāzes. Man personiski labāk patīk itāļu sambuca, jo tai piemīt saldena liķiera piegarša, bet ouzo ir diezgan rūgtens, vismaz manā izpratnē.

16.oktobris.
Mums ir pievienojies Anthony, kurš ir Allana labs draugs, kuru reiz piedzērusies Reičela ielūdza mūsu roudtripā. Lieki teikt, ka viņa ielūdza ne mazum cilvēku, bet viņš ielūgumu ņēma nopietni un tiešām ieradās. Kas patiesībā nebija nemaz tik slikti, jo viņš jau bija pavedījis 2 nedēļas grieķu salās, līdz ar to zināja visu kas jāpadara, jānogaršo un jāizdara. Līdz ar to noīrējām skūterus un devāmies iepazīties ar salu, lai gan pirmajā mirklī domānju, ka nu tik būs braukšana, kamēr pierodi, paiet laiks, un ,relatīvi mazais ātrums ~ 50-70 km/h vieglā vasaras kleitiņā, liekas diezgan riskants. Sasniedzam atkal debešķīgu pludmali un ļaujamies saulītes stariem.
Hmmm...pēc vēja matos un adrenalīna vēnās, atgriežamies apartimentos un gatavojam vakariņas. Tas nav pārāk nepatīkami, ja ārā valda šāds skats:



17.oktobris.

Nākamajā dienā saprotu, ka esmu palikusi par sēni, jo nepievienojos Reičelas un Anthony izgājienam pa salas pubiem, līdz ar to izdomāju sākt baudīt gardos kokteiļus dienas vidū saulainajā pludmalē...
Kas beidzas ar neticami jautru dienu, skriešanās ar skūteriem, vējdzirnavu apskate, nedaudz, pavisam nedaudz ķīniešu izsmiešana bet beigās mad Maddy ir ļoti sagurusi un aiziet uz čuču MUIŽU 9os vakarā... ;)

18.oktobris.

Hmm...šī bija viena no manām mīļākajām dienām, jo pēc pusmēneša ilgas ceļošanas , mums pirmo reizi bija īsta mājās sēdēšanas & nekā nedarīšanas diena. Un pats labākais (jo es vienmēr jūtos vainīga, ka izniekoju laiku), ka ārā līņāja, līdz ar to tas bija lielisk alibi karstajai šokolādei un filmu vakaram/dienai. Bet mēs nebijām nemaz tik slinki! Par godu pēdējai naktij uz maģiskās Mykonos salas, mēs pusnaktī devāmies kaili peldēties jūrā.
Starp citu mēs gribējām doties prom jau 18tajā, bet lielā lietus dēļ, mums vienkārši nācās palikt uz salas dienu ilgāk! Nekādu sauszemes savienojumu nav, līdz ar to, ja slitks laiks - doties jūrā nevar - paliec kur esi! >:) Bet mēs izbaudījām šo iespēju!. Sanorini mēs jau nākam! :)

Grieķija - mēs nākam!!!

11.oktobris.
No rīta ārā līņā, viss ir drūms un mēs aizvien nepacietīgāk ilgojamies nokļūt saulainajos Grieķijas krastos. Izbraucam agri no rīta, bet, protams, kaut kā neapzinoties sākam čammāties, tad vēl Reičela vienkārši aizmirsa savu somu, kurā turēja visu savu skaidro naudu - tikai 3000 eiro!!! Nu tad griezāmies apkārt, un ,paldies Dievam!, viņi to bija atraduši un atdeva pilnā sastāvā. Mūsu galamērķis bija ostas pilsēta Bari, kur kā gadījās kā ne, bet tieši uz erasmusu bija aizbraucis mācīties Mūrs. Līdz ar to mēs izdomājām palikt vienu nakti Bari, lai es varētu aiziet vakariņās ar Mūru un papļāpāt. Diemžēl, kad ieradāmies Bari, uzzinājām , ka mūsu aizrunātais, kempings nestrādā!!! Nu neko braucām uz ostu, lai noskaidrotu, kad tad īsti ir tas nākamais prāmis. Jāsaka, tas bija diezgan satraucoši, jo nekad ar auto nebiju mēģinājusi braukt uz ostu - lai uzbrauktu uz tā prāmja. Satraucoši! Nu, protams, prāmis ir jau pēc 2 h - domājām ietaupīsim naudu & laiku, izvairīsimies no naktsmāju meklēšanas stresa un brauksim jau šovakar, un mūru satiksim atpakaļceļā. Domāts - darīts! Nopirkām biļetes un braucām atpakaļ uz pilsētas centru uz McDonald's ieturēt vakariņas, kas, protams, ieilga un tad milzu stresā mēģinājām paspēt uz prāmi, un mēs paspējām! :) Uz prāmja pavadījām burvīgas 18 stundas :)
12.oktobris.
No rīta uzzinājām, ka Reičelai ir kāds vēdera vīruss, un viņa visu nakti ir vēmusi. Līdz ar to izdomājām, ka esam jau sasnieguši Grieķiju, bet šodien uz Atēnām vēl nedzīsimies, paliksim vienu nakti Patrās. Tā bija burvīga Grieķijas pilsētiņa, kura nebija tik tūristīga kā apbrīnojami ideālās salas, bet nebija arī tik netīra un trokšņaina pilsēta kā Atēnas. Tā bija piezemēta, bet ļoti personiska un skaista pilsēta, kurā mēs pavadījām lielisku pēcpusdienu, un es ēdu labākos grieķu salātus savā mūžā! :) Bez tam šī pilsēta mūs patīkami pārsteidza, it īpaši pēc Itālijas apceļošanas, ar savu salīdzinoši draudzīgo cenu politiku.

13.oktobris.
Pēc brokastīm dodamies uz ceļojumu biroju norezervēt mājiņu pirmajā salā, kurā plānojam izbaudīt Grieķijas fenomenu - Mikonosa salā. Bet pirms tam mums ir plāns piestāt Atēnās - kā nekā vienas no senākās tautas galvaspilsēta. Ierodamies diezgan pavēlu, sāk jau satumst un izdomājam pilsētas apskatīšanu atlikt uz nākamo dienu. Vakarā dodamies pasēdēt vietēja restorāniņā, Reičela joprojām nejūtas pārāk labi, mēs ar Mikiju arī neesam pārāk entuziastiski noskaņoti uz dzeršanu, līdz ar to diezgan ātri dodamies pie miera.
14.oktobris.
No rīta paēdam brokastis, man atkal gribās grieķu salātus, tie gan man neapnīk, un dodamies uz Akropoli! Reičela gan drīz atkal sajūtas slima, līdz ar to ar taxi aizbrauc atpakaļ uz mūsu hosteļa istabiņu. Mēs ar Maikiju uzkāpjam kalnā, lai apskatītu Akropoli tuvāk, ieietu iekšā un izdarītu visas pārējās tūristu lietas, bet mūs sagaida nepatīkams pārsteigums - šodien, pateicoties kaut kādiem streikiem un piketiem, ieeja Akropolē ir liegta. Nedaudz paskumstam par to, bet vismaz iegūstam pierādījumus, ka esam tur bijuši un nofotografējamies ar to no attāluma.

Vakarā pēc burvīgām vakariņām - ar vīnu, svaigi spiestu sulu un svaigiem salātiem, Reičela sāk justies ievērojami labāk un mēs nopriecājamies, ka vismaz rīt, kad paredzēts ceļojums ar prāmi uz Mikonosa salu, viss būs labi. Bet! Neilgi pirms pusnakts (piezīmēšu,ka prāmis bija 6os no rīta, līdz ar to mums bija jāizbrauc 5os un jāceļās 4os) Mikijam paliek 3x sliktāk kā Reičelai. Nu neko visu nakti neguļam, mēģinam aizbraukt pēc zālēm, protams, neviena aptieka nestrādā, Mikijs vislaik vemj, mēs nesaprotam ko iesākt. Pēc garās, garās nakts ir pienācis
15.oktobris.
6os no rīta esam sasnieguši ostu. Nu ir jautājums, kur noparkot mašīnu. Ir maksas apsargājamā autostāvvieta, bet pēc 5 dienām, to aizvērs, jo ir beigusies sezona, līdz ar to mūsu auto būtu pārāk lielā drošībā, jo ne zagļi, ne mēs tiktu tai klāt. Beigās izvēlamies par labu auto novietot parastajā stāvvietā un turēsim čirikus gan lai auto nenozog, gan lai tam neuzliek rozā (vai kādā krāsā nu tie ir šajā valstī) klamburu. Iekāpjam prāmī, ceļa ilgums šoreiz tikai 5 stundas, Mikijs atlūzt pēc 37 sekundēm , mēs ar Reičelu pēc siltas kakao krūzes. Ap diviem dienā esam ieradušies sapņainajā Mikonosa salā. Mūsu taxis ir super , bet šeit mēs liksim pauzi, jo te jau sākas pavisam cits stāsts .... :)

Romas valstība

8.oktobris.
Šodien pametam Sienas kempingu, lai dotos Romas virzienā. Ceļš ir tāls, bet mēs esam patīkami satraukti, jo tā taču būs Roma. Mēs jau atkal dodamies uz kādu Fusinas draugu kempingu, līdz ar to mūs ļoti silti uzņem, un mums atkal neparko nav jāmaksā. Vienīgi pēdējais kilometrs līdz kempingam bija grūti sasniedzams, jo Tomtoms sajuka prātā un ceļš, uz kura gudrojām tālāko maršrutu, bija prostitūtu pārņemts, tā ka ik pa 5 m prostitūta stāv un gaida! Bet nu kaut kā galu galā to sasniedzām
Pēc tam devāmies uz tuvējo lielveikalu, kurš bija 5 minūšu attālumā, protams, atpakaļ ceļā to pašu gabalu braucām stundu, jo Tomtoms bija sajucis prātā atkal. Nu neko pagatavojām lieliskus borito un salātiņus.
9.oktobris.
Šodien apmeklējām mazāko valsti pasaulē - Vatikānu! Jāsaka, bez fakta, ka tā ir mazākā valsts pasaulē un Siksta kapellas, Vatikāns manī neizraisīja nekādus lielos emocionālos pārdzīvojumus. Protams, muzeji bija ļoti iespaidīgi, bet palēnām pārņem pārsātinājuma sajūta, visa kā ir daudz par daudz, viss ir tik skaists, tik grezns, tik pārbāzts, tik daudz tūristu, tik karsts. Lai gan tā ir vissvarīgākā vieta katoļu baznīcai, manī tā neaizskāra manu reliģisko stīgu.
Pēc tā visa devāmies ieēst gardo itāļu saldējumu, paēdām pusdienas/vakariņas, paklaiņojām pa mazajām un ne tik mazajām Romas ieliņām. Pirms mājupceļa vēl piestājām pie Spāņu kāpnēm un apmeklējām baznīcu. Tad evāmies mājup. Tur satikām Paulo, papļāpājām un devāmies pie miera.
10.oktobris.
Šodien bija diena, kad apskatījām tiešā nozīmē vis kaut ko, bet pats galvenais bija redzēt pāvestu dzīvajā! Tā bija svētdiena, līdz ar to pāvests sniedz uzrunu tautai. Laukumā bija sapulcējušies daudz jo daudz ļaužu, un visi jutās viegli pacilāti. To pārāk nav iespējams man aprakstīt, varbūt Zelčānei tas sanāktu labāk, bet jāsaka atklāti, tas bija iespaidīgi. Redzējām arī slavenos Vatikāna Šveices sargus. Pēc tam apmeklējām katakombas. Doma tāda, ka visi mūku kauli ir svēti, līdz ar to tos nedrīkstēja apglabāt zem zemes, tos sūtīja uz Vatikānu, un tie sāka krāties un krāties, līdz sasniedza problēmas apmērus - tos nebija kur likt. Līdz ar to tika izveidotas, manuprāt, šausminošas, dīvainas, divdomīgas katakombas, kuras ir kā milzīgs mākslas darbs, tikai visi izejmateriāli ir mirušo kauli. Šeit saprotamu iemeslu dēļ fotografēt bija aizliegts, bet visvairāk man atmiņā iespiedies teksts: ''You are looking at our past and at your future.'' ...
Pēc tam aplūkojām slaveno strūklaku - Trevi Fountain. Pēc tam aplūkojām Romas panteonu, kolizeju, Venēcijas laukumu, pārguruši devāmies mājās, bet pirms tam izbaudījām Romas burvību pasēžot uz Spāņu kāpnēm un iemalkojot glāzi vīna.