Izbraucam no Berlīnes, paģiraini, pārguruši, ar nelabu dūšu. Iestiprinājāmies pirms ceļa lieliskā ķīniešu ēstūzī, tik lieliskā, ka mums bija slikti pusi ceļu līdz Varšavai. Kad beidzot vēlu vakarā pēc gara un nogurdinoša ceļa, tik nogurdinoša, ka es pat apmainījos ar Antoniju un devu braukt viņam, līdz mirklim, kad pilnīgi atslēgusies un ieslīgusi sarunā ar Āoliņu, pamanīju, ka viņš aizdomīgi tuvu brauc barjūrām, jo tomēr tas ir pilnīgi savādāk viņam sēdēt kreisajā pusē. Iedomājaties, ja jums būtu jāsēž labajā pusē un jābrauc pa kreiso pusi. Tagad, kad strādāju Anglijā, es beidzot saprotu cik nēērti un nepierasti ir pāsrlēgties uz pretējo pusi - neiedomājami sarežģīti. Ok, bet ne par to stāsts, tātad es beidzu pļāpāt ar Āboliņu, kurš tikai man jautā, bet kā jūs visu atrodat, kur es tikai saku, ka mums taču ir GPS :D. Nu jā, bet sasniedzot hoteli, kuru mums noreverzēja Džono, mēs esam nenormāli priecīgi, jo mūsu hosteli sauc ''Oki doki''. Mazāk priecīgi esam par faktu, ka mantas jāstibī uz 4.to stāvu un pilnīgi visi recepcijā ir appīpējušies un viss smaržo pēc zāles, bet vismaz serviss ir ļoti pozitīvs, lai neteiktu hipijiski pārlaimīgs... :)
2.novembris.
Tā... pirmo reizi mūsu roudtripa vēsturē man ir piemeklējis rīta īgnums. Es boikotēju brokastis, lai paliktu gultā un pabeigtu lasīt triloģijas "The Hunger Games" trešo daļu - Mockingjay.
Nedaudz par grāmatu. Es biju pārsteigta, es tiešām biju sevi morāli sagatavojusi, vai drīzāk nesagatvojusi nemaz, jo domāju, ka grāmata būs īsti Krēslas stilā - laimīgās beigas, viss pats no sevis atrisinās, nekādu dižu problēmu, grāmata neliek par neko aizdomāties, būtiski neaizskar neko Tevī. Bet ar katra grāmata, lika mainīt spriedumu vairāk un vairāk. Ja otrā grāmata vēl bija pusceļā uz pilnīgi citun stilu, tad trešā grāmata būtiski izkāpa no Krēslas tipa grāmatu plaukta un ieguva daudz lielāku cieņu, vismaz manās acīs. Jā, varbūt daudzo muzeju, kara tēmas dēļ, šī grāmata vairāk ''īstā laikā , īstā vietā'' nospēlēja lomu, bet tiešām! Tā liek aizdomāties, iespējams citādākā savādākā mērcē pasniegtā valodā, bet tā liek - par karu, par daudzo teroru bezjēdzību, par sapņu sagrūšanu un laimi kā atgūšanos pēc sapņu sabrukšanas kā visaugstāk sasniedzamo laimības iespējamību. Nezinu aiz varbūt daudziem atzīšos muļķīgo un bērnisķīgo pasauli, kurā notiek stāsta darbība, pati galvenā doma un sižets ir skumji nopietns - pat nobrieduši melanholisks. Nezinu, neesmu grāmatu kritiķe, bet es to salīdzinātu ar Mazo Princi, grāmata, kuru lasot kā bērnam tā piesaista ar citiem aspektiem, bet lasot kā pieaugušajam tā paver pilnīgi citu apvārsni...
Ok, ko tur daudz, vnk iesaku izlasīt!
Pēc tam , kad pārvaru rīta īgnumu, kur grāmata, kas liek aizdomāties palīdz tikai daļēji, dodamies uz valūtas maiņas punktu, jo mums jāsamaina eiro uz viņu zlotiem. Es nezinu, es, protams, neesmu nekāda zlotu fane, bet man tomēr patīk, ka iebraucot citā valstī, tev ir cita naudas valūta. Tu iepazīti valsti no citiem aspektiem. Jā,jā tas nav tik ērti, bet tas ir tik daudz reižu interesantāk! :)
Tātad samainam zlotus un kātojam uz tuvējo lielveikalu, hmmm... ā Reičela nopirka jaunu kompi, es nopirku lēcas un cimdus, tas arī viss. Antonijs vnk staigāja apkārt un bolīja acis, jo nevarēja mūs izturēt :D
Gājiens bija nepatīkami garš, līdz ar to atpakaļ ceļā braucām ar tramvaju - turklāt pa zaķi! 8) Tad satikām Džono ar viņa Polijas draudzenīti Evu un devāmies vakariņās uz viņas iemīļoto čehu krodziņu, un es ēdu kartupeļu pankūkas!!! Njam njam, kartupeļu pankūkas, kefīrs un tramvajs - gluži kā mājās! :D
Pēc tam devāmies uz interesanti paslēptu krodziņu, kur baudījām kokteili - banānu sula un ķiršu lieķiera vodka vai kkas tam līdzīgs. :)
3. novembris.
Muzeju diena!!!
Sarunājām satikties ar Džono un Evu Varšavas vēstures kara muzejā. Protams, visi nokavēja 2 stundas, bet tā ir daļa no burvības... ;)
Muzejs bija ļoti iespaidīgs, nedaudz kā mūsu okupācijas muzejas, tikai 4 stāvos, daudz dažādu modernu un asprātīgu veidu,kā aizķert apmeklētāja uzmanību. Pēc tam dodamies uz veikalu, lai nopirktu dažus sīkumus pirms ceļa un iztērētu pāri palikošos zlotus. Un Aidā!!! Izraucam uz mājām!!! Uz Rīgu!!!
Tik traki, es neesmu bijusi mājās un man ir nedaudz dīvains sajūtu mikslis. Es negribu, lai roudtrips beigtos, es ilgojos pēc mājām, bet tai pašā laikā esmu apjukusi, nogurusi un gribu uz mirklīti atslēgties no visa. Līdz ar to saprotot , ka mēs visticamāk Rīgā iebrauksim ap 5iem no rīta, izlemju, ka uz mājām nebrauksim, et paliksim pie kāda pa nakti - Balta, vai nu kko sadomāsim :P
Protams, man ir nedaudz problēmas ar telefonu, tāpēc nekas cits neatliek kā zvanīt Baltam no taksafona Polijas ceļmalā, parunājam, un norunājam sazvanīties no nākamā taksafona, protams, Balts vēlāk mēģina mani sazvanīt uz to pašu taksafonu, kad es jau esmu 200 km attālumā un citā valstī - Lietuvā! :D:D:D
Ak, Baltiņ! ... :D
Un tad nu mēs paliekam Vecrīgas hostelī Alla hostel, kura emblēma ir gliemezis un tā istabiņa bija super!!! Ja es būtu ārzemju tūrists un man būtu jāmaksā 15 eiro par nakti TIK superīgā istabiņā, es būtu stāvā sajūsmā!!! tā bija burvīgi plaša istaba ar semi matračiem gutlām uz zemes sarkanās sirds formās, ļoti stilīgu un pārdomātu interjeru un jauku terasīti.
4. novembris.
Mans telefons atkal darbojās!!! Esmu samaksājusi rēķinu un tas ir atkal pieslēgts darbībai! Jēeeej!!! Drīz jau zvana Balts, kurš uztraucās, kur esmu pazudusi. Kad šodien pļāpāju ar Baltiņu pa telefonu atcerējos kā es braucu pa Grieķijas šoseju bija sastrēgums, mums drīz beigtos benzīns, austrāļi gulēja, skanēja jauks CD un es tikai pļāpāju un pļāpāju ar Baltu... Nezinu kāpēc, bet tā saruna man ļoti ir iespiedusies atmiņā, nekas grandiozi interesants netika apspriests, bet tā bija vnk ļoti jauka saruna ar jauku draudziņu... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru