Tā esam Sienas pilsētiņā, mūsu Fusinas direktora dēla kempingā un jūtamies tīri tā neko... :) Siena ir slavena ar savu izteikti klasisko gotisko stilu ēkās un celtnēs, et to apskatīt bijām nolēmuši nākamajā dienā. Līdz ar to devāmies uz vienu no slavenākajiem un šķībākajiem torņiem pasaulē - Pizas torni. Šobrīd gan tas vairs nav šķībākais tornis pasaulē, šo titulu nozaga Abu Dabi celtne Capital Gate Tower. Bet vienalga tornis bija šķībs un tika uzņemtas raksturīgās tūristu fotogrāfijas.
Pēc tam Reičela devās meklēt pīrsingu veikalu, jo ATKAL pazaudēja savu lūpas auskaru/pīrsingu. Savukārt es satiku savu māsīcu, izbaudīju iespēju papļāpāt latviski un vispār apjautu, cik dīvaini, ka vieglāk mums sanāca satikties citā valstī, nevis Rīgā!!! Nu bet pēc tam laimīgi braucām mājās, sazinājāmies ar Džonu - viņš ieradīsies rītdien, paēdām vakariņas - rīsi ar kečupu njam njam njam! un devāmies uz bāru, kur mūsu kempinga direktora dēls, kurš ir šī kempinga menedžeris tikai uzsauca - O! Jūs no Fusinas! Nākat, nākat! Jums viss par velti...ak visā Itālijā jutāmies kā mājās.. :)6.oktobris.
Šī nu bija diena, kad devāmies apskatīt vietējo pilsētiņu. Jāsaka atklāti viena no skaistākajām vietām, kur esmu spērusi savas mazās pēdiņas. Burvīga arhitektūra, bet tai pašā laikā nepārņem tūristu burzmas izjūta. Lai gan redzam tos pašus tūkstošs aziātus, dzirdu pat latviešu 40gadīgu sieviešu grupas balsis, tik un tā pilsēta sniedz ļoti personisku saskarsmes sajūtu. Viens no man mīļākajiem objektiem bija pilsētas laukums, kurš kā bļoda bija ar padziļinātu dibenu. Cilvēki bez kompleksiem sēdēja, sauļojās, ēda saldējumu un priecājās par to pašu - godersi la vita! :)
Pēc tam devāmies apskatīt lieliskās gotiskās celtnes, baznīcas, katedrāles. Pēc četrām stundām bijām pārguruši! Devāmies mājās pa ceļam iegriežoties veikalā un sapērkoties tūkstošs lietu, kuras mums nemaz tā īsti nevajadzēja, bet nu gribējās gan mazos cherry tomatoes, gan kinder suprise, gan vīnogas nu visu visu!!! Kas, protams, bija slikta ideja, ņemot vērā to, ka mums būs jāsatiek Džono pēc pāris stundām. Vismaz visu dienu staigājām daudz ar kājām - līdz ar to vismaz kādas fiziskas aktivitātes. Un tad...mmmm.... tā kā mēs esam tieši TIK superīgi, kempings mums uzsauca milzu brīnišķīgas vakariņas 
Jāsaka atklāti, man tagad diezgan grūti to visu aprakstīt, jo šobrīd esmu uz diētas - cīņa ar pusotra ceļošanas mēneša sekām. Bet tās bija ļoti izsmalcinātas un jaukas vakariņas. Vispirms uzkodas, ko redzat attēlā, piedzerot lielisku sarkanvīnu. Pēc tam katram bija lielisks main course. Man tā bija labākā lazaņja manā dzīvē!Un, protams, sgroppino mans mīļākais alkoholiskais dzēriens ever! 
Tas ir citronu sorerts ar nedaudz šņabja un itāļu baltā šampanieša - prosecco sajaukums. Garšo kā lielisks saldējums, atsvaidzinošs, bet tik un tā var sajust nedaudz, nedaudz vodkas garšu, bet tikai nedaudz - tā lai ir patīkami. Pēc grandiozajām vakariņām devāmies pie miera, jo nākamajā dienā bijām piereģistrējušies vīna tūrei pa Brunello apgabalu. 7.oktobris.
Uz vīna tūri devāmies visi kopā: es, Reičela, vēl neizmestais Mickey, Džono un viņa vecāki. Mums paveicāmies un visi bijām vienā minibusiņā ar šoferi, kurš visticamāk bija norijis mēli. No sākuma daudz braucām un priecējam acis ar apbrīnojamiem skatiem. Pēc tam devāmies ekskursijā pa vīna fabriku, kura bija lieliska, jo a) tā bija īsa b) un lielākā, garākā daļa bija vīna degustēšana. Mēs degustējām 5 dažādus sarkanvīnus un es sajutos kā smalka vīnu pazinēja - nu kā filmās. Virpināju to vīna glāzi,smaržoju smaržu buķeti un izgaršoju katru malku. Protams, ka patiesībā nekāda milzīgā atšķirība viņiem nebija, bet vismaz uz mirkli jutos ļoti, ļoti smalka dāma. Pie vīna mums deva maizi ar pašmāju gatavotu olīveļļu un tas gan bija kaut kas! Tik labu olīveļļu es savā mūžā nebiju baudījusi. To ēdot Tu burtiski vari sajust tās olīvas, kuras nobriest siltajā Itālijas saulītē, ja varētu es dotos olīveļļas tūrē!
Pēc tam devāmies uz netālo pils pagalmu, lai atkal sajustos kā makten smalki ļautiņi un iemalkotu vīnu šajā aizvēsturiskajā apkārtnē. Protams, ka vīna cena bija absurda, bet kas jādara jādara
Pēc tā visa mēs visi atlūzām busiņā, bet es vēl paspēju pirms diendusas paflirtēt ar mēli norijušo šoferi un lauzītā itāļu valodā palūdzu mūs pievest līdz kempinga durvīm, nevis tikai līdz pilsētas centram. Laimīgi nokļuvuši mājās, pasēdējām ārā pie kempinga mājiņas un iedzērām nedaudz vīna :D tas tā noskaņai, jo rītdien liela diena - jāuzsāk ceļš uz Romu! Kā mēs visi zinām - all rouds lead to Rome! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru