šओदिएँ मन rakstās

Jā...laikam laidara vārti ir vaļā, bet tā jau ar mani ir vai nu visu vai neko, vai nu to vai nu otru galējību, bet ziniet, tā ir interesantāk dzīvot. Mjā man vienmēr liekas, ka jādzīvo tā, lai būtu sajūta, ka Tu nevis eksistē, bet dzīvo. Tā arī ir viena no lielākajām problēmām, manuprāt, man apkārt esošajiem cilvēkiem, bailes izkāpt no savas comfort zone, vai bailes tapt nesaprastam, bailes no izgāšanās, bailes riskēt, dažreiz gan vnk stagnācija domāšanā. Kāpēc ne? ir jautājums ko daudzi pat sev neuzdod, ja viņi ir tik laimīgi, ka viņiem vismaz iešaujas prātā kāda neloģiskāka, trakāka, drosmīgāka ideja, jo arī tādi ir retums. Dažreiz ir ļoti labi pakļauties prātam, galu galā tas ir tas, kas atšķir mūs no citām sugām, kas mitinās šeit. Bet...
Dažreiz vajag ļauties sajūtām,jo tikai prāts ir tas, kurš nosaka mūsu iespēju robežas. Sky is the limit.
Varbūt banāls teiciens, bet, manuprāt, lieliks moto tiem, kas vēlas vairāk no dzīves un apzinās, ka viss ir iespējams, vajag tikai pietiekami vēlēties, darīt un gribēt. Un ja nu tas nepiepildās/neizdodās? Tad nav lemts un nav ko ...
Patiesībā šo blogu gan sāku rakstīt cita iemesla dēļ. Varbūt, no malas tiešām neesmu romantiskākā meitene pasaulē, bet ir lietas, kuras mani aizkustina. Tā pa īstam. Jāsaka, ka es neesmu banāliķe, bet romantiķe gan, bet pa savam, nedaudz savādāk, kā ierasts varbūt...
Līdz ar to piedāvāju savu mīļāko I.Ziedoņa epifāniju. Diezgan melanholiska, bet mana visvismīļākā no viņa epifānijām.

Pirmais sniegs šogad Latvijā vispirms uzsniga Cēsīs, bet tu dzīvo Aucē. Vai es spēšu tev aiznest sniega piku pāri Latvijai? Kad es to paņēmu pie Cīrulīšu tramplīna, manas rokas bija siltas, un, lai neizkūst, es to turēju tikai ar pirkstu galiem. Pāri Amatai, cauri Kārļiem, es izgāju uz Pleskavas šosejas.”
** „ Laikam no malas tas izskatījās jocīgi : iet cilvēks, sīki puteņo sniegs, un viņam rokās ir sniega pika.”
*** „ Bet tu pretī neiznāci, durvis bija slēgtas, un kaimiņi teica, ka tevis nemaz nav mājās.
- Nekas, es teicu – es viņu pagaidīšu.
- Viņa tik drīz nebūs – kaimiņi atgādināja, lūdz iekšā pie sevis sasildīties.
- Viņa aizbrauca uz Cēsīm.
- Nekas – es teicu – es pagaidīšu.
Pie viņiem es negāju, jo sniegs sāka kust, rokas bija kļuvušas karstas, varbūt no uztraukuma. Es aizgāju mežā, tava ceļa malā, apsēdos uz celma un gaidīju. Sniegs kusa lēni, nenoturami. Un tad tu nāci.
- Kāds Cēsīs sniegs! Vienreizējs! ... Daudz, daudz un balts – visa pasaule pilna. Es ta kā kucēns vārtījos sniegā, - tu teici un izņēmi man no plaukstas mazo ledus kripatu un nosviedi zemē. – Kādas tev aukstas rokas. – Jā, nosalušas.

Un šī dziesma : http://www.youtube.com/watch?v=oQ6dH66m0So&playnext_from=TL&videos=KhBpFVXJVBo