mīļvārdiņi

Varbūt es neesmu tādā kā visas citas meitenes, lai gan man ir gan divas rokas, gan divas kājas, un viss cits arī kā lielākajai daļai pārējo meiteņu. Bet es kaut ko nesaprotu. Kāpēc, lai mani sajūsminātu, manis dēvēšana par grauzēju (skat. => pelīte, zaķītis, trusītis) , kaķīti dažādos veidos (skat.=>minka, mincenīte, kaķenīte), u.c. deminutīvi. Es neesmu nekāda bezspēcīga dēle, pret kuru jāapietas kā pret jēlu olu, man ir mugurkauls, kas ļauj man redzēt pasauli arī melnās un pelēkās krāsās, nevis tikai rozā mākoņu pasaulē, kur valda nepārtraukts mīļums, traku stirnu bezmērķīga lēkāšana un dancošana visapkārt. Man tas liekas aizskaroši. Protams, ir daudz cilvēku, kuri man ir kkas vairāk par pārējo sabiedrības pūli, bet tieši tāpēc, ka es apzinos, ko viņi man nozīmē, man nav vajadzīgs to pierādīt ar absurdiem vārdiem, kā,piemēram, bumbulītis, mīļumiņš. Tas, manuprāt, ir banāli un jēli. Saņemot šādu uzrunu, man iedarbojas vemšanas reflekss, kurš visticamāk, tiek veiksmīgi noslēpts, jo tas taču ir tik jauki, ja Tevi tā uzrunā! Bet man tā neliekas! Man tas neliekas vajadzīgs, skola ir skola, nevis skoliņa un čau ir čau nevis čaviņjā! It kā nav jau nekas tik būtisks, varbūt es to pārāk saasināti uztveru, varbūt man ir kāda aizture, bet varbūt es vienkārši esmu es -cilvēks, kurš negrib tikt ielikts kādā konkrētā rāmītī - pelītes, mīļā bučmūlīša vai kādā citā superduper bezpersoniskā un trulā salīdzinājumā.